hmmm
kkā sajūta, ka pēc šodienas izgājiena manas akcijas darbā būs druskusmagi kritušās..
Nav jau runa par to, ka es kaut ko gribu/negribu darīt, par kaut kādiem termiņiem, kas jāsarauj, BET man besī, ka 1) visa izstrāde ir balstīta uz termiņiem, kas jāsarauj; 2) tiek darītas bezjēdzīgas lietas tā vietā, lai darītu to, ko zināms, ka toč vajadzēs; 3) darīt darbu to cilvēku vietā, kas atrod savā darba laikā laiku visādām tur tādām vai šitādām izklaidēm (mums ir parādījusies atpūtas telpas, ar visādām atpūtas iespējām, kuras daži kolēģi nekautrējas 3-4x dienā izmantot); 4) tas cilvēks, kuram tie termiņi deg, nav pat papūlējies izdarīt savu "mājasdarbu", bet atnāk ar tekstu, ka "man tagad vajadzēs, lai tu izdari to vai šito..."

Jā, piekrītu, man ir sūdīgi ar pavēļu klausīšanu, rīkojumu un lūgumu neapspriešanu (esi sveicināta 1ā ģimnāzija, kas pat mietam iemācīs DOMĀT!), bet nu šajā gadījumā krietni vairāk par komandas garu prevalē (ne)taisnīguma izjūta. Pie tam situācijā, kad jau mani tiešie darba pienākumi tikai knapi, knapi ir pagūstami, visādu iemeslu dēļ. Shortage šajos resursos novedīs pie tikai lielāka bardaka tālāk, kad tā vietā, lai normāli ķertos klāt tām jaunajām lietām, kas jātaisa, mēs turpināsim vākt mēslustfu - labot kļūdas..