Diemžēl jāatzīst, ka (diezgan paredzami) tas kopējo produktivitāti un kvalitāti īsti neuzlabo.
Jo īpaši, ja tam visam pa vidu parādās visādi wannabe "centrālās institūcijas" darbinieki kādās tur jomās, ar kuriem tad jāsaskaņo viss iespējamais.

es jau divus mēnešus gribu atvaļinājumu, kurš man dafiga arī ir uzkrāts un pienākas, bet vislaik ir visādi darbi darbā, kas jāpiebeidz, un tad sāk ņemt atvaļinājumus kolēģi.. Gribēju jūnija pa tiek siltajiem laikiem, bet tad toč bija kkas jāpabeidz. Un tā nu loops ir tāds, ka neko nevaru jēdzīgi pabeigt, jo nevaru normāli pastrādāt, esmu vnk izbesījusies no tā visa bezsakara, kas tur notiek, visām tām kļūdām un nepilnībām un no savas nespējas normāli saņemties, bet tas tikai noved pie tā, ka nevaru nonākt līdz punktam x, kurā tīru sirdsapziņu varētu pateikt, ka vsjo - man tgd vajag atvaļinājumu, to var pārņemt tas, to - šitas, es atpūšos.
Nu un plus vēl aizkavē arī fakts, ka vasara nobeidzās. Mani plāni, ko varētu darīt brīvdienās, ir tusēt pie jūras, peldēties, blandīties pa Latviju, bet laikā, kad jāģērbjas 5os džemperos man kkā pat negribas.. Da i negribas, protams, cūcības likumu - tgd paķert brīvu a tad, kad jāatsāk strādāt, piepeši atkal būs +30C.
Karoče besis.

kkā sajūta, ka pēc šodienas izgājiena manas akcijas darbā būs druskusmagi kritušās..
Nav jau runa par to, ka es kaut ko gribu/negribu darīt, par kaut kādiem termiņiem, kas jāsarauj, BET man besī, ka 1) visa izstrāde ir balstīta uz termiņiem, kas jāsarauj; 2) tiek darītas bezjēdzīgas lietas tā vietā, lai darītu to, ko zināms, ka toč vajadzēs; 3) darīt darbu to cilvēku vietā, kas atrod savā darba laikā laiku visādām tur tādām vai šitādām izklaidēm (mums ir parādījusies atpūtas telpas, ar visādām atpūtas iespējām, kuras daži kolēģi nekautrējas 3-4x dienā izmantot); 4) tas cilvēks, kuram tie termiņi deg, nav pat papūlējies izdarīt savu "mājasdarbu", bet atnāk ar tekstu, ka "man tagad vajadzēs, lai tu izdari to vai šito..."

Jā, piekrītu, man ir sūdīgi ar pavēļu klausīšanu, rīkojumu un lūgumu neapspriešanu (esi sveicināta 1ā ģimnāzija, kas pat mietam iemācīs DOMĀT!), bet nu šajā gadījumā krietni vairāk par komandas garu prevalē (ne)taisnīguma izjūta. Pie tam situācijā, kad jau mani tiešie darba pienākumi tikai knapi, knapi ir pagūstami, visādu iemeslu dēļ. Shortage šajos resursos novedīs pie tikai lielāka bardaka tālāk, kad tā vietā, lai normāli ķertos klāt tām jaunajām lietām, kas jātaisa, mēs turpināsim vākt mēslustfu - labot kļūdas..

Es saprotu, ka būtu jāpriecājas, ka bērns sācis pats mosties, kad vajag uz podiņa... 2-3x pa nakti... :( šonakt pēc 2iem tā arī neizdevās vairs normāli aizmigt līdz pat rītam. 17os, kad projekta vadītāja man jautāja, kā es domāju, versiju var likt produkcijā, spēju stulbi izdvest tikai to, ka man nav atbildes uz šo jautājumu..

Man šausmīgi patīk Darba likuma 134.panta 2.daļa.
Es, protams, centīšos, bet nu pieļauju, ka par šo pantu mēs daarbā varētu arī parunāt, kad atgriezīšos no BKA. Es varu pēc labākās sirdsapziņas darīt savus darbus un GRIBU tos darīt pēc labākas sirdsapziņas, bet es lieliski apzinos savas spējas (un nespējas). Un ilgtermiņā es savus darbus un pienākumus spēšu darīt TIKAI, ja man būs laiks arī sev un saviem hobijiem, nevis tikai riņķis: bērnudārzs, darbs, bērnudārzs, mājas, gulēt.