gads turpinās arvien jautrāk
veselības ziņā.
7dien pēc pusdienām sāka kkas spiest vēderā. Ne ta slikti, ne ta kas. Sākuma tā kā kuņga apakšā, vēlāk - tā kā ap nabu. Ieēdu vēl launagā kko un gatavs. Tikai uz miegu velk (baigi līdzīgi kā septembrī, bija btw). Domāju - ielīdīšu gulēt, mok pa nakti pāries. 20ies līdz ar bērnu ielīdu gulēt. Līdz 4iem nomocījos: karsti, auksti, drebuļi, spiež, taisu atraugas (tad spiež mazāk), mēģinu izvemties - neizdodas, mok būs pļutka - nē nav. Zvanu uz konsultatīvo telefonu - nu tur saka, ja nav vemšanas vai caurejas, tad tas izklausās vai nu pēc akūta pankreatīta vai apendicīta, varot iet pie ķirurga.

Sarunāju ar jcx, ka viņš brauks aizvedīs bērnu uz dārziņu un tad es pati vai nu pie ārsta vai uz slimnīcu. It kā paliek labāk uz rīta pusi, izdodas pat pāris h pagulēt. Spiež/ velk pa vidam vēderam, zemāk, bet jūtas kaut kas tur tāpat - pataustot - ķip ne sāpīgi, bet jocīgi drīzāk. Vēl pilani laimei sākas mr (dažas dienas par agru). Ģā izrādās atvaļinājumā, eju pie dežūrārsta, a tur bezgalīga rinda. Tad nu pa to laiku, kamēr tā rinda iet, aizeju pie ķirurga. viņš spaida, spaida to vēderu, neko nesatausta, vairāk liek uz kādu sieviešlīnijas vainu, bet nu tā kā man tomēr drusku vairāk sāp labajā sānā, kad piespiež un strauji atlaiž, saka, ka vajagot usg. USG uz vietas pieraksts pilns izrādās, varot tikai 29ajā. Tad nu šis saka, ka labāk, lai braucot uz Gaiļezeru.
Aizbraucu, tur miljons cilvēku, bezgalīgas rindas, 17os tur aizbraucu ar auto, pēc kādām pāris h mani apskata, tad 3h rinda uz usg, tad pie ginekologa usg, tad vēl apskates, analīžu rezultāti, tad datortomogrāfija (jo nevienā usg neko ļaunu īsti neredz, bet cro ir >50). Datortomogrāfijā tomēr kko beidzot ierauga, pasaka man ap 12iem naktī, ka jāgatavojas operācijai.. Es jau tur rubos laukā, viss bezmaz vienalga, bet tāpat apraudos. Saoperēja, 3os ielika palātā..
Tālāk jau visādi sīkumi un nesīkumi, bet nu šodien veiksmīgi esmu laukā. 2,5dienas biju slimnīcā.. Vēl jau vēders traki pūšas, normāli šorīt beidzot dabūju paēst kopš svētdienas, visādi ierobežojumi, jādomā, ka samenedžēt tgd bērna vešanas uz dārziņu un ikdienas aprūpi un mnaus darbus un smaguma cilāšanas ierobežojumus, utt..
Rezumē ir tāds, ka jau otro reizi Gaiļezers mani tā teikt ir izglābis. Pirmā reize bija pirms gandrīz 10 gadiem, jo Siguldas slimnīca mani bija gatava aizsūtīt mājās nomirt ar aknu plīsumu. Un šoreiz arī - par spīti visiem neesošajiem simptomiem (aizcietējumu nav, temp., nav, spaidot vēderu praktiski nesāp nekur, es tur bezmaz spriņģoju pa uzņemšanu, sākušās mr, tik cik vienīgi sūdīgi jutos), nepasūtīja mājās ar tekstiem par sieviešlīniju, arī 50 cro nav nekāds kosmoss (tantei nesen ar cro 170, sāpēm vēderā un 38C ģā vēl lika pa visādiem ārstiem un analīzēm dienām ilgi skraidīt), tomēr uztaisīja operatīvi visādas pārbaudes, atrada vainu un visu izdarīja..

Atstāšu public - ja nu kāds šim uzduras, kur kādam radiniekam/pašam aizdomas par apendicītu. Jau kuro reizi pierādās, ka tam ne vienmēr ir tādas baigi specifiskās pazīmes, ārstējot nespecifiskās var nonākt līdz stentiem nierēs, urīnizvadkanālos, utt.. Tpc sliktu dūšu, sāpes vēderā labāk neignorēt, jo īpaši, ja nav vemšanas un caurejas...