Es visa tāda vkr, šodien piešmorējusi pilnu ledskapi (lai būtu uz darbu, ko līdzi ņemt sākot no 2dienas), a šodien kad LORam saku, ka jāslēdz slimības lapa, šī nobola acis, pasaka, ka ka viņa neko neslēgšot un lai es ar savu degunu un analīžu rezultātiem nākot 3dien vēlreiz. Tad redzēšot, kādas vēl varbūt procedūras vai tml. Katrā ziņā pateica, ka man tgd ar to degunu vajagot kā ar jēlu olu, kamēr visas gļotādas neesot sadzijušas, plus vēl imunitāte kaķim zem astes.
Taisnība jau viņai noteikti ir..
Lēnā garā jau riteņoju ar bērnu uz bd, uz kādu tuvāku veikalu, bet nu jūtu jau, ka pie jebkuras mazākās slodzītes mugura slapja, uzkāpju pa trepēm, elpas trūkst.. Ar kājām pastaigājam uz veikalu, uz bd - atnāku -> drebuļi.. Kaut kāds reāli nasty vīruss (vai kāda infekcija) trāpījies. Smieklīgākais, ka man šķiet, ka bērnam jau bija pēc tā bronhīta arī šitas pats, tikai viņai tas pārgāja ar 2-4 dienu pašņurkulēšanos (nu labi - viņa tai brīdī gan JAU dzēra AB tam savam bronhītam, vrb tas kko tur izglāba?), a es, kam augstāka temperatūra vispār ir salīdzinoši reti (parasti pie standarta vīrusiem nav vispār temp.), te drebinos un mokos jau 2as nedēļas...

un jā - tāpēc, ja uz ielas redzat kaut kādu aptrakušu māti, kas savam nabaga 3 gadniekam aurē virsū pa visu ielu, lai neceļ neko no zemes, padomājiet varbūt, ka tas ir tāpēc, ka tā māte negrib ATKAL no bērna noraut kaut kādu zarazu un sēdēt nedēļām ilgi mājās? Jo bērnam redz nekas - paceļ tgd pavasarī no zemes kkādu apdirstu, apmīztu, sazinko jau savā dzīvē redzējušu zīli, un iebāž mutē, rokas ar labu mazgāt nav piedabūnama, norauj no tā visa kaut kādas draņķeklības, a mājās beigu beigās jāsēž man... :((((

Šodien atzīmēju pirmo dienu, kad (man šķiet) neuzkāpa temperatūra pēc ienākšanas no āra. Padrebuļojos, bet šķiet augstāk par 36,9C netika.
Pēc vkrdienas pastaigas, vēl drebuļojos pat gulēt ejot, bet, lai temp. būtu nemaz laukā nevajadzēja iziet.
Uz labo pusi, izskatās, ka iet. Galvenais, lai tgd pēc AB beigšanas, atkal nesāk viss iet uz slikto galu..
Redzēs, ko rīt LORs teiks.
Analīzēs esošais hb bik zem normas jau arī varētu būt tak saistīts ar šito visu 2nedēļu slimošanu? Dzeru gan drošībai vēl dzelzi ar c vitamīnu kopā, kad nu izdodas tukšu dūšu noķert..

uztaisīja rtg - akūts haimorīts - nu tieši tas pats, ko jau domāju.
Noprotestēju AB (jo temp. nav TIK augsta, šorīt pat bija nokritusies līdz normālai, bet aizvedot bērnu uz bd atkal uzlēca), izrakstīja kkādus pilienu. Abās nāsīs (tas nekas ka iekaisums ir vienā tikai).
Ar to pipeti skuju sapratīsi, cik esi īsti iepilinājis. Izlasīju aprakstā, ka pieaugušajiem vispār vajagot 4-5 pilienus. Un izdomāju, ka gāzīšu 3 (ārste uzrakstīja 2us). Jēzus, mīļais!!!! Es pat nesaprotu, viņi kož vai dedzina, vai kas tā par sajūtu. šķita, ka smadzenes izsprāgs laukā vai nu pa acīm vai ausīm.. Apmēram tas, kas man rādījās acu priekšā (tad kad galva beidza reibt) bija, kā man deguns ar visu savu blakusdobumu vnk sakūst vienā putrā. Pagulēju vēl, "pabaudīju" sajūtu, bik pačinkstēju, sāp reāli pretīgi, tad drusku sāpe beidzās, tgd tikai drusku jūtu tādu spiedienu tai degunā (mok vēl viss tomēr kūst kopā?).. Otrā nāsī nebija dūšas iepilināt pat 1-2 pilienus. Izdomāju, ka pagaidām pilināšu tikai tai "beigtajai" pusei, kur arī RTG bija iekaisums redzams.. Un varbūt tomēr tikai tos 2us...
Un šito man vajadzēs izveikt 3 dienā??!!! omgomgomg

Labākais, kas aprakstā rakstīts, ka nelietot bērniem līdz 8u gadu vecumam. Es gribētu redzēt kādu bērnu (vienalga kādā vecumā!!!), kuram šos pilienus varētu iepilināt degunā 2x!! Reāli gribētu redzēt un roku paspiest...

Kkādas dienas bija drusku krekšķis, bet nu drusku citādāks nekā ierasts, vkr vakarā ju nolikās gulēt un sāka test ne pa jokam.. Bet nu tāds jocīgais klepus, ka pēc skaņas spriežot arī nevar izklepoties, bet kaut kas iekšā ir gan, un pietiekami biezs...
Vakar izdzenāju ar dzeršanu, beigās iedevu Stodālu (nezinu, uz kāda pamata, bet parasti līdz), pēc tā drusku plika vieglāk un aizmiga. šodien bd cik saprotu arī pa dienu nepajokam tesusi, bet tā kā šis galīgi nav tas "puņķi tek kaklā, kairina rīkli" klepus, bet tāds krietni dziļāks un nesaprotamāks, aizgāju drošs paliek nedrošs pie dežūrārsta. Kamēr viņa elpo, nekādus trokšņus nesaklausīja, bet kad palūdzu paklepot un klepojot, lai paklausās, tā sadzirdēja gan visu ko.. :/ Katrā ziņā viņai ar tas klepus drusku nepatika..
Man vēl tas vecais storijs pirms nepilniem 2 gadiem ar to plauškarsoni, kas sākās praktiski vispār bez klepus, kur arī 3 ārsti klausījās bērnu 3 dienas, neviens neko nedzirdēja, kamēr bērns katru dienu uzkarsa par 1u grādu vairāk.. šodien pirmo reizi pēc taustes šķita, ka ir siltākā piere. 37,5C samērījām pie ārsta kabinetā.. :O Un tad ar riteni atraucām mājās (jo nu a kādi bija varianti?) Pa ceļam aurēju, ka dieva dēļ, lai VISU LAIKU minoties tur muti ciet, nerunā, neklaigā, utt..
Mājās iedevu kaut kādu klepus sīrupu, piespiedu izdzert daudz tējas, kārtīgi papūtām burbuļus (vienīgais laika posms, kad vispār neklepoja, bija kamēr pūtām burbuļus). Vēl svārstos, dot AB vai nē. Dežūrārste sākumā domāja nerakstīt, tad tomēr uzrakstīja, es uzrakstīju sms savai ģā, precizējot, vai tās AB, kas man mājās no seniem laikiem arī vēl der. Tgd nesaprotu, dot/nedot. Jau safārējos dot, bet pēc ēšanās, pēc ēšanas izdomāju, ka mok pagaidīt. Tgd svārstos starp "labāk padošu drusu vēl to klepus sīrupu, un, ja rīt vēl kāps temperatūra, tad došu AB" un dot un miers asap (kā dežurārste teica)..

Kā ir no ārsta viedokļa - tāds bronhīts/plauškarsonis vai tml. var pazust pats no sevis? Nav jau arī gluži tā, ka būtu apstiprināta diagnoze. Un, vai, ja temperatūra nokrītas normāla (pati, nurofēnus ij netaisos dot ņemot vērā mūsu līdzšinējo 3,5 gadu pieredzi), tas nozīmē, ka vnk bijis kāds nelāgs bacilis, nevis karsonis?

A kas ir par problēmu, ja pie manas drausmīgās pašsajūtas, zaļajiem puņķiem jau gandrīz 2as nedēļas, klepus, krekšķa, drebuļiem, temperatūras no 36,5 līdz 37,0 asinsaina ir ideāla?
Hemoglobins vispār 138, CRO - 1,67?
Vienīgais, kas man nepatīk, ir WBC, kas it kā ir normā (5,3), BET tā kā parasti normālā situācijā man viņi ir konkrēti zem normas (2,5-3), tad šis sanāk gandrīz 2x paaugstināts cipars.
Tas nozīmē, ka nav iekaisums? A kas ir? Kāpēc es esmu beigta? Tiešām jāsāk meklēt audzēji kaklā vai jāmeklē limfoma?

varu ko norīt nesaviebjoties no sāpēm :))) Cik maz vajag laimei! :D
No rīta aptiekā vēl pat nebiju pin-kodu uzspiedusi, lai par šīm AB samaksātu, kā jau lobīju vaļā paku un lopsīju iekšā tableti :D Pa dienu vēl drusku miru nost, ap 17iem ar vēll nebija nekādā jēgā, bet nu pagaidām (tfux3) sāku justies drusku labāk - laikam sākušas iedarboties.

Sāp vēl protams, tas kakls gan no iekšpuses gan ārpuses, galvu ar labāk lieki nekustināt, bet nu vismaz rijot nost siekalas vai jebko sāp daudzmaz ciešami, nevis tā kā bija visas šīs dienas, kad vēders brēc no bada, bet doma kkas jārij liek meklēt netā, vai gaddienā nav iespēja par samaksu uzprasīties, lai vēnā kkur salaiž šķidrumu un glikozi..

Ja bērnam ir 38C (bez zāļu došanas - tb nav knapi nosista uz 38C tā temp.), vai šādā laikā var iet laukā?
Kko dzer, kko čurā, pagulēja, dzīvojas, ēd maz, bet nav galīgi beigta.

upd. angīna.. nu tad ar angīnu var/nevar laukā?? :O

veselības ziņā.
7dien pēc pusdienām sāka kkas spiest vēderā. Ne ta slikti, ne ta kas. Sākuma tā kā kuņga apakšā, vēlāk - tā kā ap nabu. Ieēdu vēl launagā kko un gatavs. Tikai uz miegu velk (baigi līdzīgi kā septembrī, bija btw). Domāju - ielīdīšu gulēt, mok pa nakti pāries. 20ies līdz ar bērnu ielīdu gulēt. Līdz 4iem nomocījos: karsti, auksti, drebuļi, spiež, taisu atraugas (tad spiež mazāk), mēģinu izvemties - neizdodas, mok būs pļutka - nē nav. Zvanu uz konsultatīvo telefonu - nu tur saka, ja nav vemšanas vai caurejas, tad tas izklausās vai nu pēc akūta pankreatīta vai apendicīta, varot iet pie ķirurga.

Sarunāju ar jcx, ka viņš brauks aizvedīs bērnu uz dārziņu un tad es pati vai nu pie ārsta vai uz slimnīcu. It kā paliek labāk uz rīta pusi, izdodas pat pāris h pagulēt. Spiež/ velk pa vidam vēderam, zemāk, bet jūtas kaut kas tur tāpat - pataustot - ķip ne sāpīgi, bet jocīgi drīzāk. Vēl pilani laimei sākas mr (dažas dienas par agru). Ģā izrādās atvaļinājumā, eju pie dežūrārsta, a tur bezgalīga rinda. Tad nu pa to laiku, kamēr tā rinda iet, aizeju pie ķirurga. viņš spaida, spaida to vēderu, neko nesatausta, vairāk liek uz kādu sieviešlīnijas vainu, bet nu tā kā man tomēr drusku vairāk sāp labajā sānā, kad piespiež un strauji atlaiž, saka, ka vajagot usg. USG uz vietas pieraksts pilns izrādās, varot tikai 29ajā. Tad nu šis saka, ka labāk, lai braucot uz Gaiļezeru.
Aizbraucu, tur miljons cilvēku, bezgalīgas rindas, 17os tur aizbraucu ar auto, pēc kādām pāris h mani apskata, tad 3h rinda uz usg, tad pie ginekologa usg, tad vēl apskates, analīžu rezultāti, tad datortomogrāfija (jo nevienā usg neko ļaunu īsti neredz, bet cro ir >50). Datortomogrāfijā tomēr kko beidzot ierauga, pasaka man ap 12iem naktī, ka jāgatavojas operācijai.. Es jau tur rubos laukā, viss bezmaz vienalga, bet tāpat apraudos. Saoperēja, 3os ielika palātā..
Tālāk jau visādi sīkumi un nesīkumi, bet nu šodien veiksmīgi esmu laukā. 2,5dienas biju slimnīcā.. Vēl jau vēders traki pūšas, normāli šorīt beidzot dabūju paēst kopš svētdienas, visādi ierobežojumi, jādomā, ka samenedžēt tgd bērna vešanas uz dārziņu un ikdienas aprūpi un mnaus darbus un smaguma cilāšanas ierobežojumus, utt..
Rezumē ir tāds, ka jau otro reizi Gaiļezers mani tā teikt ir izglābis. Pirmā reize bija pirms gandrīz 10 gadiem, jo Siguldas slimnīca mani bija gatava aizsūtīt mājās nomirt ar aknu plīsumu. Un šoreiz arī - par spīti visiem neesošajiem simptomiem (aizcietējumu nav, temp., nav, spaidot vēderu praktiski nesāp nekur, es tur bezmaz spriņģoju pa uzņemšanu, sākušās mr, tik cik vienīgi sūdīgi jutos), nepasūtīja mājās ar tekstiem par sieviešlīniju, arī 50 cro nav nekāds kosmoss (tantei nesen ar cro 170, sāpēm vēderā un 38C ģā vēl lika pa visādiem ārstiem un analīzēm dienām ilgi skraidīt), tomēr uztaisīja operatīvi visādas pārbaudes, atrada vainu un visu izdarīja..

Atstāšu public - ja nu kāds šim uzduras, kur kādam radiniekam/pašam aizdomas par apendicītu. Jau kuro reizi pierādās, ka tam ne vienmēr ir tādas baigi specifiskās pazīmes, ārstējot nespecifiskās var nonākt līdz stentiem nierēs, urīnizvadkanālos, utt.. Tpc sliktu dūšu, sāpes vēderā labāk neignorēt, jo īpaši, ja nav vemšanas un caurejas...

Vkr neko neiedevu, izņemot liepziedu tēju. Pa nakti vēl pāris reizes cēlos dot dzert. 1x - mainīt sačurāto pamperu. Kad nomainīju (pusčetros), bērns būtībā bija gatavs celties :D Vēlāk apdomājās un aizgāja atkal gulēt. :D Nu tad līdz pusastoņiem.
Šodien visu dienu 38.2 - 38.8. Vakarā likās, ka jau bezmaz nav vairs (pēc taustes) - nu vai nu tur kkādi drusku virs 37. Izrādījās 38.4. Nu zinies - nepateiksi. Es pie tādas temp. justos jau kā nāvei parādā (vispār drausmīgi slikti panesu temp. un vispār baigi reti man viņa kāpj līdz tādiem grādiem, man jau 37,5C ir daudz..), bet sīkā nēsājas pa māju, ķiķina, ņemas, ākstās, smejas.. Labākais, ka NEKĀ CITA nav. NEKĀ, absolūti. Vkr vēl drusku ieklepojās dažas reizes, šodien ir varbūt 5x pa visu dienu nošķaudījusies, pat ieklepojusies nav. Ne iesnu, ne klepus, kaklā vkr dežurārsts lūrēja - normāls kakls, neesot sarkanāks kā jebkuram daudzmaz veselam cilvēkam, trokšņu nav, nekā nav. Kakā jau ar šobrīd beidzot daudzmaz ok (ir kkas starp normālu un mīkstu, nevis vislaik kkas starp caureju un šķidru, kā pirms nedēļas) un vēders ar vairs nav visu laiku TIK drausmīgi piepūties (nu labi to varētu norakstīt uz to, ka apetīte drusku mazāka šodien - nevienā ēdienreizē visu neapēda).
Vienīgi ik pa brīdim tādi purkšķi ar pavadījumu.. Tb bērns paprasās uz poda, sēž, šēz, nopurkšķinās un tur tāds mini, mikro kakucītis iznāk. Slimnīcā toreiz teica, ka tādi varot būt arī vnk dēļ temperatūras - nevis kādu problēmu indikators. Tā kā parādījās tas arī tikai vkr līdz ar temperatūru, varētu arī ticēt.. Karoče diennakti jau stabili temp. zem 38C nav bijusi. Cik ilgi vēl kko gaidīt? Gribētu saprast, kas viņai īsti ir, bet pēdējā 1,5mēn. pieredze rāda, ka iedodot nurofēnu, bērns jau rīt būs ķip "vesels" - laid kaut uz dārziņu un tā arī neko nesapratīšu ne es, ne arī kāds ārsts..
Ja būtu analīzes no pirkstiņa, vēl varētu tādas uztaisīt. Slimnīcā toreiz ņēma no vēnas. Bija leikocīti pirmajā reizē kkur 22, nākamjā dienā jau 11 (tas bija, kad tie jocīgie pleķi uz kājas bija). CRO gan bija 26 un 30 - nākamjā dienā, bet tas laikam nevienam nešķita pietiekami, lai dotu kādas zāles. Un pēdējā dienā neviens vispār nekādas analīzes netaisīja.. Tad jau viņai vēl arī caureja bija klāt - nez - tas ar varēja iespaidot tos CRO rādītājus?

kā tad tur ir ar to temperatūras nosišanu???
Pilns internets ar gudriem rakstiem par to, ak temperatūru sist nost nevajagot - nu tur bērnam 39-40 bezmaz normāla temperatūra, pie kuras bezmaz zāles nav jādzer, utt..
Kad bērnam bija tas herpesvīruss, arī ārste pēcāk teica, ka nevajadzējis pie 39,4C neko sist nost, jo īpaši, ja bērns jutās labi..

Nu tad šorīt bija kkur ~37,7C. Visu dienu puslīdz tā. Vakarā uzkāpa 39,4. Tad 39,5C, tad 39,6C. Bērns palika ne gluži beigts, bet čīkstīgs, pīkstīgs, miegains (vakars un guļamais laiks ar galu galā).. Dzert izdzēra diezgan daudz (priekš saviem standartiem), čurāja ārī. Tikai tādi dīvaini purkšķi ar pavadījumu nāk visu vakaru.. Negribu dot nurofēu, jo nu, ja tas ir vīruss, cik saprotu ar vīrusu rumpītis tiek labāk galā ar augstāku temp? Cik augstāku. Atceros salty ierakstus par bērnam 40C ciktur dienas. Tas ir 40C dodot zāles, vai nedodot??

Cik palasi gudrus ārstu viedokļus netā, visi kliedz, ka temp. nodzīt nevajag, cik parunā ar jebkuru ārstu - pediatru, dežurārstu, ģimenes ārstu, jebkuru ārstu slimnīcā, visi kliedz, ka jau virs 38,5C tā temp. jādzen nost. Manā gadījumā runa par 20 mēnešus vecu bērnu nevis vairs bebi.
Ieliku gulēt tāpat, nesasedzu, tikai apģērbu pidžamā, iedevu padzert drusku atšķaidītas liepziedu tējas.. Pēdējais mērījums pirms gulētlikšanas, bija 38,6. Var jau būt, ka nepareizs..

Kāpēc negribu to Nurofēnu, ja vien tas tiešām nav dzīvības/nāves jautājums? Jo nu te mums jau 3x šogad šitā ir bijis, ka no Nurofēna tā temp. (kura uzlekusi no xvz kā) ir momentā nost - bezmaz 36,6C, bērnam pēc tam ir xvz kas, slims nav, tb nekādu ieverības cienīgu simptomu nav), vesels arī nav un tad paiet laiciņš (nedēļa, divas, dažas dienas) un tā temp. atkal ir augšā.. Par krampjiem zinu - no tiem jābaidās virs 40C? Vai kā? NAV runa par bebi vairs!
Teorētiski varētu vainot kādu vīrusu - galu galā jcx , kas šonedēļ skatīja bērnu, nu 2dienas pats bija ar temperatūru visu laiku (2dien, 38,6, vēlāk - mazāk). Teorētiski varētu būt tas pats. Praktiski - xz. Dežurārsts neko neatrada, iepriekš iekaisums nekāds briesmīgs nebija. Xz. Katrā ziņā, teoriju par vīrusu ātrāku iznīdēšanu, nedzenot nost temp, imho ir vērts izmēģināt, jo īpaši, ja teorijas, kas ietver temperatūras nodzīšanu un bezjēdzīgu zāļu pūšanu kaklā un degunā, ir izmēģinātas un ne pie kāda laba gala nav novedušas.

2dien dārziņā kkāds vēdervīruss plosījies. Vkr vakarā mans bērns pēc vakariņām palika tāds lēnīgs un izkorķējās. Tā kā savā nesaprašana iegrūdu vēl dzert, tad izkorķējās vēl pa 5i lāgi. Līdz pat pusdienām tika. Skaidrs, ka sodien atkal slimības lapa (man) un mājās. Ja es nesākšu pati korķēt, rīt sēdēs jcx.
Pagaidām dzeru kōlu, domāju labas domas.. Un vēl tikko savā stulbumā apēdu gaļas gabalu, jo citādi tas sabojātos. Tgd redzēs - vai iznāks laukā vai nē. It kā jau nejūtu neko sliktu, bet pēc vakardienas skatīšanās, ka nabaga meita tur mocās, sapratu, ka labprāt pārtikšu tikai no šķidras barības, kamēr nebūšu pārliecināta, ka tas sūda vīruss mani neskar..

Meita gan no rīta izdiedelēja galeti (pa konsultatīvo tālruni vkr speciāli pateica, ka pēc vemšanas vismaz 10h nedot NEKO ēst). Pēdējoreiz vemstījās vēl pirms 23iem. 7:30 mani nervi neizturēja un iedevu pusgaleti. Beigu beigās pusgalete lēnā garā līdz dienas vidum pārauga kādās 4ās galetēs ar ķimeņu tēju pa virsu (bijām vēl pie ārsta, uz Mārupi pēc paikas, uz Gemosu, uz dārziņu pakaļ visādām drēbēm) līdz beidzot 12os tomēr vārīju putru. Bez piena un nevis ar ievārījumu klāt, bet ar bio eko-šmeko bez-cukura bēbīš-biezeni (ķip ārste teica, ka nekādus cukurs nevajagot, lai baciļiem nav no kā baroties). Noliku gulēt un gaidu, kas nu būs..
Dārziņā dažiem bērniem esot bijis, ka sākumā tikai vemj, tad it kā jau vesels, un tad pēc diennakts aiziet atkal vemšana ar 38-39C komplektā.. Viena meitenīte pat slimnīcā esot :(

Protams, ka bērnam gandrīz nekas, bet es te pusi nakts negulējusi, jo sāp kakls, jāšķauda, puņķi, siekalas īsti ne norīt, ne izspļaut, bvēeh.. Man drīzāk šķiet, ka MANA nevis meitas imūnsistēma nav gatava bērna dārziņa gaitu uzsākšanai. Ja īpaši pēc tam, kad sākot no septembra sākuma ~7as nedēļas gandrīz nonstop simojot šķiet esmu veiskmīgi nokāvusi visas tās imūnsistēmas paliekas, ko pa vasaru bija izdevies sakasīt kopā. :(

Laikam.
Kad bija pirmais pieraksts, - septembra sākumā, bērns bija vēl pusslims, tad nākamais - pēc 2 ned. - es biju pusslima. Sapratu, ka, ja bērnma būs kādas blakusparādības, es vnk nespēšu ar tām dīlot, jo tur ar savu vēderu un pašsajūtu kopumā spēju tikai gulēt gultā un mirt nost, kamēr bērns apkārt kko savā nodabā darīja.
Nu un tagad pieraksts ir uz 5dienu - abām, bērnam tā pote, man ikgada čeks. Nu un laikam atkal jāatliek, jo nu es pagaidām mēģinu izšņaukt no sevis laukā plaušas un gaidu, kad tas viss pielips arī bērnam. Lai arī ko sludinātu vakcīnu atbalstītāji, domāju, ka blakus 24/7 esošs vīrusa perēklis komplektā ar 2u acu zobu nākšanu tomēr NAV īstais brīdis, kad bērnam veikt vakcinēšanu pret JEBKO.