dārziņš 2ā diena
Nu ko - palika uz dienas miegu un launagu. Esot arī nogulējusi no 13:30 līdz gandrīz 15iem. Drusku gan žāvājās, kad atbraucu pakaļ (pieradusi jau mājās diendusu gulēt 3h kā nekā). Tgd pēc 20iem noliku, redzēs cikos modīsies. Ja ap 8iem, labi. Ja vēlāk, tad neko darīt - jāliek gulēt vēl agrāk..
Esot visu ēdusi.
Kad pateicu, ka iesim mājās, jau aizskrēja uz izeju, bet tad, kamēr ar audzinātāju parunājos, vēl izskraidījās pa grupiņu un beigu beigās jau nesaprata, kam jārāda "atā" - man vai audzinātājai. :D Mani ieraugot smaids pa visu ģīmi, bet nav tā, ka skrietu klāt, nelaistu vaļā vai tml. Drīzāk "forši, ka Tu te esi" attieksme.

A es izvazājos pa pusrīgu ar velo meklējot bērnam zābakus un pēc šitādas galvas vēdināšanas ciktur h garumā ir pavisam cits skats uz savu mazuli un uz visu šito audzināšanas padarīšanu. Tāda pat sajūta, kā pēc tiem rogainingiem, magnētiem utt. Tb tiešām PRIECĀJOS redzēt savu bērnu un GRIBU ar viņu pavadīt laiku. Tie vecāki, kuri reāli kopā audzina bērnus, un kur tēvs mammai arī ļauj "izskriet" katru dienu un kaut drusku izvēdināt smadzenes, šādi jūtas VISU laiku? Pēc šodienas vairs nebrīnos. Es laikam vnk jau esu pieradusi pie šitā izdzīvošanas režīma. Kāda viena paziņa nesen teica, ka viņasprāt visām mātēm, kuras vienas ar šito visu tiek galā (bez radu/vīra utt. ikdienas palīdzības) ordeni vajadzētu iedot. Viņa teica, ka viņai tā esot arī svētlaime, kad vīrs atnāk no darba, viņa var izliet laukā paskriet vai tml.. Un, ja nevarētu, nekas tur labs nebūtu no viņas.. Karoče jūtos kā ordeni nopelnījusi, par spīti tam, ka dažreiz uzšņācu, uzkliedzu - noraujos īsāk sakot..