Mana tauta!

Šis nav
literārs darbs bet gan tehnisks apraksts par veloceļojumu uz Lapzemi
un Norvēģijas ziemeļu daļu.

Tā kā
jau sen ir gribējies doties garākā ceļā ar
velosipēdu un ziemeļu vilinājums pēc diviem
autoceļojumiem tikai pastiprinājies, tad lielos vilcienos
pārdomas par ceļojuma maršrutu nebija – uz ziemeļiem! Nejauša
izvēle krita uz Lofotu salām kā pirmo mērķi,
tālāko ceļojumu nebija ne vēlmes, ne nepieciešamības
plānot.

Maršruts

Tā kā
garākā ceļā par divu dienu izbraucienu nekad nebiju bijis
un sarīkot atsevišķu pārbaudes braucienu neiznāca, tad
pirmo nedēļu veltīju lai “iesildītos” un
pārbaudītu tehniku maršrutā Rīga – Sigulda (Lorupes un
Gaujas ielejas labi noder lai pārbaudītu spējas rāpties
kalnos) - Valmiera – Valka – Otepe – Tartu – Tallina. Tālāk ar
prāmi uz Helsinkiem, ar nakts vilcienu Helsinki – Kolari un no rīta
jau esmu Lapzemē. Tālāk galvenā braucien daļa Kolari –
Pajala – Vittangi – Kiruna – Bjorkvik – Evenes – Liland – Skanland – Sortland –
Melbu – Svolvaer – Leknes – Ballstad – Strand – Risoyhamn – Bleik – Andenes –
Gryllefjord – Steinfjord – Botnhamn – Brensholmen – Tromso – Breivikeidet –
Lyngen – Storfjord – Skibotn – Kilpisjarvi – Muonio – Kolari. Tad atkal ar
vilcienu uz Helsinkiem, prāmis autobuss uz Rīgu.

Tehnika

28’’ KTM velosipēds
ar tērauda rāmi, pirkts lietots par LS 40, protams, ka par
pieklājīgu summu savests kārtībā. No
rūpnīcas izripojis ar Nexave aprīkojumu, bet aizmugurējais
pārslēdzējs nomainīts uz Deore XT. Priekšējie zobrati
ar 48, 38, 28 zobiem, aizmugurē mutants ar 12, 15, 19, 21, 25, 30, 34
zobiem, rezultātā lielākais pārnesums ir gandrīz 5
reizes lielāks par mazāko. Kalnos problēmu tik pat kā
nebija, vienā pārejā gan gribējās kaut ko vēl
vieglāku, piemēram 26 zobus priekšā, taču tas arī ir
maksimums, jo ar normālu kadenci pārvietošanās ātrums
būtu kādi 6-7 km/h, un pie mazāka ātruma ar apkrautu riteni
pabraukt ir diezgan neiespējami. Lielākais pārnesums izmantojams
pie ātruma ap 40 km/h un tika pielietots tikai nobraucienos.

Šaurās
šosejas riepas – priekšā 32, aizmugurē 35 mm platas.

Alumīnija
bagāžnieki priekšā un aizmugurē un Ortlieb ūdensdrošās
velosomas ar hidromaisa tipa aizvēršanu plus Ortlieb stūres soma,
maksimālajā variantā visa bagāža kopā ar somām svēra
ap 25 kg. Visu cieņu Ortliebam, nekādu galvassāpju bagāža
nesagādāja, uzliec un aizmirsti.

Brauciens

1. diena

Pēc veikalu
un apdrošinātāju apmeklējuma ceļojums pēcpusdienā
var sākties. No mājām izbraucu tieši divos. Aizmugures
somās katrā pa ~6.5 kg, priekšā pa 5 kg, uz stūres vēl
2.5, sajūtas diezgan drūmas, jo nav ticības, ka vispār
spēšu pabraukt ar tādu monstru, sajūtas kā no
ūdensmotocikla pārsēsties pie okeāna lainera stūres.
Stūre smaga, braucu zvalstīgi, tad atceros, ka nav paņemta
ūdensdrošā kuļķene kartēm. Griežos atpakaļ, atkal
staipos lai dabūtu tos kilogramus pāri nama slieksnim. No Rīgas
caur Siguldu tieku līdz Inciemam, tur krodziņā pasūtu zupu
un firmas karbonādi. Man gan atnes ne pārāk baudāmu zivi.
Toties nelīst. Pie velo uzvedības jau pierasts, Lorupi un Gauju
šķērsot izdevās bez stumšanas, bet vieglāko pārnesumu
izmantot nācās, mazliet māc bažas par to vai Skandināvijas
kalni nebūs par nikniem, bet tās izrādās liekas – Gaujas
senleja ir labs testa poligons, ja varat 5 reizes ar bagāžu uzbraukt Turaidā, tad Skandināvijas
ziemeļi būs paceļami. Zaļā viesnīca pēc 104
km. Opis ar pār piekabes malu rēgojošamies dēļiem mani
tomēr nenosita, tā laikam ir laba zīme.

2. diena

No rīta 20
metrus no telts garām noskrien stirnu teļš. Braucu uz Valmieru, kur
pie muzeja velosipēdam nolūzt kājiņa. Labāk šeit
nekā fjorda malā. Paviesojos Strenčos
un Sedā,
aizbraucu uz Valku, kur kafejnīca vakarpusē jau ir ciet,
tāpēc nākas baroties Valgā, kur par 105 EEK paēdu zupu
un karbonādi ļoti gaumīgā iestādījumā.
Aizminos līdz Sangastei, kas Jāņasētas kartē
atzīmēta kā īpaši apskatāma vieta. Apmācies,
drīz būs lietus, tāpēc telti būvēt negribu un
izvēlos lielu šķūni ar sietveida šindeļu jumtu, atrodu
stūri ar vislabāko jumta
segumu, izritinu paklājiņu un guļammaisu un dodos gulēt
ar moskītu tīklu pār galvu. Nenormāli karsti, piermo stundu
vienkārši svīstu, bet odus barot arī negribas, gan jau
Lapzemē paspēšu. Atkal 105 km 6:30 pavadot kustībā.
Veloceliņi Igaunijas lauku apvidos tiešām pārsteidz.
Apmēram kā speciāls veloceliņš blakus ceļam Ainaži –
Staicele vai tml.

3. diena

Pa nakti un no
rīta lija, bet caurumu virs manis nebija, viss silts un sauss. Pie
šķūņa aug avenes, ko es nesmādēju. Apskatu Sangasti,
izrādās ka ievērības cienīgais objekts ir muiža,
nu pēc manas saprašanas pils. Sarkana ķieģeļu būve,
kas atgādina Jaunmokas, tikai daudz lielāka. Igauņu Rundāle
pēc svarīguma. Dīvaini, ka malēnija ir ne īpaši
labvēlīgs rajons Latvijā, bet tur pat blakus sākas
igauņu zemgale. Izrādās ka nakti esmu pavadījis kultūrvēsturiskā
šķūnī, kas pieder pie muižas kompleksa. Dodos caur Otepi uz
Tartu. Otepes Hawaii Express nopērku jaunu kājiņu, puiši pieliek
un vēl ar kompresoru riepās iepūš pieklājīgu spiedienu
– priekšā 6 un aizmugurē vēl vairāk. Vieglāk ripos un
mazāks risks uzsist pumpas riepām, kas ar pielādētu
velosipēdu ir pavisam vienkārši. Pirms Otepes nedaudz, smalki
līst, bet īsti slapjš mans lietus tērps nepaliek un
vēlāk spīd saule, kas ātri vien visu nožāvē.
Pamaldos pa Tartu, lielas pilsētas man ne īpaši patīk. Ar mobilo
internetu atrodu kempingu un diena ir galā. 78 km un 5 stundas
ceļā. Tajā pašā kempingā nakšņo arī
kāds padzīvojis vācietis kas atminies no vāczemes, bet
tagad dodas atpakaļ (nezinu, vai arī visu ceļu ar velo),
kempinga kaķis mēģina rāpties pa iekšējo telti,
pačakarējot moskītu tīklam līdzīgo audumu, cerams
ka moškas tomēr netiks iekšā.

4. diena

Izbraukājos
pa Igaunijas Daugavpils šosejas ekvivalentu, Tartu – Tallina ceļu. Citreiz
braukšu savādāk. Blīva satiksme, vadītāji uzvedas
līdzīgi kā pie mums (lasi - cūcīgi). Izbraucu caur
Poltsamaa, kur ir labi saglabājies viduslaiku
pils un Paide, kur arī ir ordeņa
nocietinājumu paliekas. Nomazgājos upē zem tilta – jaukas
vietas personīgajai higēnai un dodos zaļajā
viesnīcā pie pamestas mājas. Tuvumā griež griezes.
Pirmā saulainā diena liek par sevi manīt – mazliet noceptas
rokas un kājas. Redzēju zaķi un pabraukājos pa drumliniem
(ģeoloģiski veidojumi). Šodien izbraucu cauri igauņu maizes
klētij. 140 km 8 h

5. diena

Laiks atkal
mainīgs, tiko nomaini drēbes tā pārģērbies atkal.
Tallinas tuvums jūtams – mazdārziņi, satiksme. Kultūra
arī jūtama – autobusu pieturas kārtīgi izdemolētas.
Izbraucu caur igaunijas alus
kultūras galvaspilsētu Saku, paēdu pusdienas brūža
krogā. Alu gan nedzeru, bet spriežot pēc tukšo
pudeļu daudzuma, arī bez manis bizness sokas.. Palieku
kempingā Piritas ostā. Infrastruktūras trūkumu (duša strādā
līdz 22:00, labierīcības ne pārāk labā
stāvoklī un kvantitātē, nav virtuves) atsver skaists saulriets
aiz jahtu mastiem. Igauņu Lielupe – var redzēt, ka arī
viņiem nauda ir. Krastā stāv nenormālu izmēru
motorjahta, turpat veca modeļa perfekti restaurēts ford mustang.
Nobraukti kādi 110 – 120 km, laiks nav piefiksēts.

6. diena

Agri ceļos,
lai paspētu uz rīta prāmi, jo gribu laicīgi nopirkt
vilciena biļetes, lai nav nelabu pārsteigumu. Prāmis
kavējas, tāpēc pasu kontroles Igaunijā nav. Satieku
vācu dāmu pēc 50, ar riteni vizinājusies pa Baltijas
valstīm, tagad caur Somijas D un Ālandu salām uz Zviedriju. Jauki.
Uzrāvusies uz grunteni Ventspils – Kolka, salauzusi aploci, labi ka tikusi
līdz Rīgai un nomainījusi. Apmaldījusies
Rīgas-Jūrmalas veloceliņā. Nezinātājam tur nav ko
darīt. Dienu notrallinu Helsinkos, nekā īpaša šajā
pilsētā nav. Apskatu olimpisko stadionu un Sibeliusa pieminekli,
kā arī akmens baznīcu. Cik necik interesants liekas
pēdējais objekts, bet iekšā nebiju. Saprotu, no kurienes aug
kājas Forum
Cinemas. Paēdu dranķīgus makaronus ar vēl
dranķīgāku apelsīnu sulu (sula ko var baudīt Kalifornijā
sabojā ilūziju, ka pie mums pakās pārdod aplesīnu
sulu), samaksāju gana daudz naudas. Pēdējā sabiedriskā
ēstuve braucienā, bet laikam tomēr labāk būtu bijis
pašam parkā vārīt grīķus. Pienāk vilciens, atdodu
savu riteni bagāžas vagonā un velku savas paunas uz kupeju.
Pabazarēju ar somu kaimiņu un eju gulēt. Vilciens ir gluži
pieklājīgs, lētākā gultasvieta par 9 EUR ir
trīsstāvīgā kupejā, bet viss tīrs un
kārtīgs, palagi, sega, dvielītis. Kopā brauciens ar
vilcienu izmaksā 93 EUR, kas, manuprāt, ir ļoti
saprātīga cena, domāju, ka lētāk un labāk
nekā kaut kas līdzīgs maršrutā Rīga – Maskava. Padoms
citiem ceļotājiem – pa ~115 EUR var nopirkt biļeti, kas
derīga jebkādiem 3 braucieniem Somijā mēneša laikā,
tik pat kā par brīvu. Vispār diena pilsētā neko
nedarot nogurdina vairāk kā diena sedlos. Nobraukti kādi 25 km.

7. diena

Pamostos Lapzemē,
svaigais gaiss pārpildīts ar priežu aromātu. Pagaidu līdz
atveras lielveikals un sapērkos pārtiku. Odi un moškas ir, bet ne
mākoņiem. Paēdu pusdienas jau Zviedrijas pusē zem tilta
pār Muonio
upi. Zviedrijā mani nesagaida nevis robežsargi, bet gan ziemeļbriežu
bariņš (varbūt maskējas?). Saule un lietus, augšā un
lejā, bet tā kā ceļš ved gar Tornio upi uz augšu, tad
augšā iet vairāk. Skujkoku
meži, taisni ceļi, Aļaska.
150 km 8 h. Esmu sasēņojis pilnu somu, tagad jādomā ko ar bekām
iesākt. Palieku kempingā Vittangi. Duša par 1 SEK, bet ņem
pretī arī 1 EEK, droši vien var mest arī kokakolas korķus.
5 min ir pārāk maz lai nomazgātos, matus vien izmazgāt
vajag vismaz 10.

8.diena

No rīta taisu sēnes, bet aizeju
savākt nometni un pa to laiku jau ir tikai ogles. Žēl. 82 km 5:50 un
esmu Kirunā. Pretvējš un mazliet pret kalnu. Strautiņi
jau čalo, nevis klusu aizlokās. Kempings ir liels un neforšs, un par
120 SEK. Duša par 10 SEK. Semītisms. Nemazgāšos principa pēc.
Pārāk daudz tautas, jābrauc uz ziemeļiem. When in doubt,
fuck.

9. diena

Pieceļos,
sataisos, aizbraucu uz pilsētu un nopērku vēlvienu pudeļu
turētāju un pudeli, kā arī sporta dzēriena pulveri –
na vsjakij slučij. Dienas sākums lidojošs, pavējš vismaz 20
km/h, pa līdzenu
gabalu viegli samīt 25-30 km/h. Kāpumi lēzeni, bet diezgan gari,
dažās vietās jāslēdzas zemākajā
pārnesumā. Braucu gar mežonīgi garo Tornetrask
ezeru un Abisko
nacionālo parku. Ēnā pie ezera mežonīgi auksts. Ceļš
no Kirunas visu laiku iet netālu no dzelzceļa līnijas, pa kuru
aktīvi dzelzsrūda tiek transportēta
uz Narviku. Ceļmalās daudz ugunspuķu.
Dienas beigas atkal lidojošas – nobrauciens no pārejas līdz jūrai.
Ceļa malās ēnā sniegs. Jūtama robeža starp Zviedriju
un Norvēģiju – norvēģi savā pusē visur
sacēluši mājiņas. Slinkuma dēļ nobraucienā
neuzvilku ko siltāku un pamatīgi nosalu (nekad tā nedariet,
pārejā uzvelciet necaurpūšamu jaku), kempingā pie E10 un E6
krustojuma nevaru dabūt silto ūdeni dušā, jo
samainītās 10 NOK ir pārāk vecas un aparātā
neder. Bļin. Ražīga diena, 168 km 9h30’, pie tam šķērsoti
Skandināvijas kalni.

10.diena

Krievs pie
kempinga būdiņas mazgā savu džipu ar trauku mazgājamo līdzekli.
Nogurums, pretvējš, kalni,
tikai 72 km 5h. Izbraucu caur pirmajiem tuneļiem, kas nemaz nav tik
bailīgi, tikai troksnis gan baiss. Braucu caur Liland pa mazajiem
ceļiem, daudz patīkamāk nekā pa E10. Vienā vietā
trāpās gruntene, bet ļoti labā kvalitātē,
tāpēc galvassāpes sausā laikā nesagādā.
Palieku pļavā, kā izrādās, netālu no Narvikas
lidlauka.

11. diena

Turpinu pa E10,
ceļš šaurs un vijas gar fjorda
krastmalu, bet satiksme nav ļoti blīva. Vienīgi Urmass ar EST
nummuru mēģina mani nostumt no ceļa. Kāpumi īsi,
stāvi un daudz, lielākais kādi 6% 2-3 km garš, nav nekas
briesmīgs. 97 km 6h un esmu kempingā pie fjorda, kur tiek
būvēts jauns E10 posms, lai nebūtu jābrauc ar prāmi
Melbu – Fiskebol. Ceļš rudenī tikšot atvērts, bet negribas
mēģināt pa viņu braukt, ja nu kaut kas tomēr vēl
nav uztaisīts?

12. diena

Lietus,
lietus,
fjordi,
fjordi.67
km 4h 20 un cepts lasis. Prasās pēc atpūtas dienas. Nākamo
dienu sola lietainu, vaļoties nesanāks. Bet saulainās
dienās vēl jo vairāk gribās braukt. Braucu līdz
kempingam Stokmarknes pilsētā. Izmantoju visu savu
ūdensnecaurlaidīgo ekipējumu – platmale zem veloķiveres darbojas
labi, seja un brilles sausas. Mājās baidījos vai silti
oderētie gore-tex slēpošanas cimdi nebūs par karstu, bet
izrādās tieši laikā, 10-12 grādi un pamatīgs lietus,
ziemeļu vasara.

13. diena

Pārmaiņas
pēc lietus, bet jau pierasts. Braucu ar prāmi – 2 skrūves un 2
stūres laikam te ir normāla parādība. Vējš pūš
nost viļņiem galotnes, kā jau labā laikā
pieņemts. Sliktā laikā varētu būt jautrāk. Gan
jau ka ir dienas, kad prāmis vispār neiet. 72 km 5h, ja pareizi
atceros, tad kempings pie Kleppstad.

14. diena

Apbraucu ap
Vestervagoya salu, vispirms pa E10 līdz Ballstad, noskaidroju, ka
prāmis vairs neiet, pa zemjūras tuneli braukt negribu, līdz
Lofotu galam nebraukšu, griežos atpakaļ un pa 815. ceļu ar nelielu
līkumiņu braucu atpakaļ. Atkal līst, slapjās kājas
jau nedaudz apnikušas. Vakarā vēlaizvien līst, tāpēc
autobusu pietura pirms Kleppstad tiek atzīta par labāko
naktsmītni. soliņam ārējais dēlis gan nolauzts,
tāpēc jāguļ ļoti uzmanīgi, lai nenogāztos.
127 km 7h 20’

15. diena

Nakts uz
šaurā soliņa nebija peļama. Bezlietus diena, jauki. Braucu pa
E10, bet pie Vestpollen nogriežos uz mazā ceļa, braukšu gar Z
piekrasti. Dažviet gruntene, bet tā īpaši nečakarē
dzīvi, ciets pamats, akmeņu nav un trepes arī nav. Tad
norvēģi kādus 10 km nolēmuši asfaltēt, saveduši
šķembas, nāve. Mazas pārdomas par tālāko
ceļojumu. Līdz Tromso, bet ko tālāk? Ēdu garneles.
Smalki. 110 km 6h 30’ un atkal tas pats kempings Stokmarknes. Nometu somas,
aizšauju uz tūrisma informācijas centru, uzzināt par prāmju
atiešanas laikiem. Velosipēds bez somām uzvedas dīvaini,
grūti pabraukt. Reaģē uz katru kustību, tie 18 kilogrami
liekas viegli kā pūciņa.

16. diena

Atkal braukšu
nevis pa E10, bet pa mazo ceļu caur Indre Straumfjord. Diena sākas ar
ķibelīti, burtiski aizlido atrumpārslēga svira. Vakardienas
brauciens pa svaigo granti bija gana drebelīgs, lai atskrūvētos
viss, kas var atskrūvēties. Salasu detaļas pa ceļu,
atskrūvēju otru pārslēgu un salieku konstruktoru
atpakaļ. Viss strādā, patiešām laba sajūta, prieks par
to, ka nav jāmeklē palīdzība. Lietainās dienas bija
lai saprastu, cik saulainās ir jaukas. Visu dienu saulains, uz
ziemeļiem no Strand beidzot maz mašīnu, maz cilvēku. Pabraucu
garām militāro
sakaru stacijām (klausās krievu zemūdenes vai?), turpat
uz Andoy salas arī civivilais (?)
raķešu poligons un asfaltēts ceļš, kas apstājas pie
lielām dzelzs durvīm klintī. X-faili gatavie. Ceļš gar
Andoy salas R piekrasti vienkārši skaists. Okeāna krastā
plūcu lācenes. Vakarā kempingā
izrunājos ar francūžiem, kas angliski runāja divreiz labāk
nekā es franciski (franciski vispār nerunāju). Žestu un
internacionālu vārdu valoda nodrošināja lēnu, bet
tomēr komunikāciju. 150 km 8h 30’, jūtos lieliski.

17. diena

Ceļos agri,
nobraucu gar slavenu putnu salu pie Bleik ciema. Putnus neredzēju, bet
binoklis nebija, varbūt ar teleskopu redzētu. Tieku līdz
Andenes, sapērkos Rimi un pie rimi arī uzsildu pusdienas un
paēdu. Visa dzīve uz ielas, bet pats to izvēlējos, stresa
nav! Andenes ir militārais lidlauks, žēl ka nevienu
iznīcinātāju neredzēju paceļamies. Kādas dienas
iepriekš gan redzēju kā šamais lidoja pa fjordiem. Prāmis uz
Gryllefjord iet pa atklātu jūru, šūpo kārtīgi (uz vienu
pusi, un uz
otru pusi). Paiet grūti, sajūta kā pie promilēm divām
vai trim. Uz labierīcībām gan vajag aiziet, tas ir gana
interesanti. Vilni brīžam šķeļ tā, ka šļakatas uzmet
pāri kuģim (autoprāmis, nevis airu laiva !!!). Komana saka, ka
šī esot viena no labākajām dienām gadā, kad
vizināties pa šo maršrutu. Man prieks. Uz kuģa satieku vācu
beibi, arī uz velosipēda un solo. Braucot uz Nordkapu. Es gan tur
nebrauktu, pat ja piemaksātu. Pabraucam kādus 40 km kopā.
Smagākie kāpieni visa ceļojuma laikā, daudz tuneļi,
labi ka visi taisni vai pat ar slīpumu uz leju, jo braukt kilometru pret
kalnu ledusskapī, kur izslēgta gaisma, nav nekāda prieka.
Mašīnas gan nevienas tunelī nesastapām, labi, ka tā.
Apgaismojums šajos tuneļos simbolisks, ceļš slapjš un ceļa
segumu nosaku pēc lampu atspīdumiem. Riskanti, bet kam tagad viegli.
Petzl (Tikka XP?) pieres lukturis ar ūberjaudīgo diodi tomēr ir
par vāju, acis nav pieradušas pie tumsas un ātrums pārāk liels,
drīzāk noderīgs lai mani labi varētu pamanīt. Tas
nozīmē, ka kaut kāds parasts velolukturis, kas darbināms ar
dinamo, ir vienkārši nelietojams. Svenja meklē naktsmājas, man
vēl ir daudz spēka un odometrs rāda kādus kilometrus 60,
jābrauc! Mežonīgi kalni, nav mašīnu, daudz tuneļu.
Visskaistākie skati
un saulriets visā ceļojumā. Naktsmītne jūrmalā
pie Botnhamn. 110 km, 7h

18. diena

Lietus, lietus,
lietus. 176 km 10h 15’. Jo sliktāks laiks, jo siltākas domas
jādomā. Būtu no rīta iemetis ziepju gabaliņu
kurpēs, vakarā būtu tīras kājas,
zeķes un kedas. Izbraucu caur Tromso. Tiešām pilsēta – sena,
liela, pamatīga. Uz E8 pamatīga satiksme, līst un ir migla.
Neesmu bojāgājējs, braucu pa 91. ceļu un tālāk uz
Storfjord. Spēks ir, lietus līst, turpinu braukt, līdz pēc
vieniem naktī atrodu jauku autobusu pieturu. Tad, kad aizsvīda sporta
brilles, ar ceļa redzēšanu bija kā bija. Vēlāk
atcerējos nomainīt brilles uz parastajām, redzamība
manāmi uzlabojās. Breivikeidet pie prāmju piestātnes sašautas
miskastes, laikam jau nav daudz izklaižu šajos rajonos – medības, zveja,
laivas, sniega motocikli. Pie daudzām mājām autokrosa
mašīnas, lai ir kur vīriem nolaist tvaiku. Strautiņi un
upītes lietus dēļ pamatīgi piebrieduši, ūdenim
tāda zilgana piena krāsa, trokšņo ne pa jokam.

19. diena

Diena sākas
pie fjorda,
bet beidzas jau Somijas Lapzemē.
175 km, 10h 30’, šķērsoti Skandināvijas kalni (pāreja 565 m
vjl). Kājas pašas nes mājup, dienas beigās sāk just
ceļgalus, rīt manīs, kā būs. Saulains laiks, beidzot
atkal var uzvilkt velošortus. Moškas bariem, labi ka ir sporta brilles, pret
tām tik dzirk knakšķus. Lietoju moskītu tīklu saimnieciskus
darbus darot. Ēst un gulēt. Bet noguruma nav, tik dušā
brīžam grūti taisni nostāvēt. Izmantoju savu telefona
ūdensdrošo iepakojumu, stāvu zem dušas un rakstu
īsziņas/epastus.

20. diena

165 km, 10h 30’

Grūtākā
diena, jo problēmas galvā – ja skaita, cik atlicis, pabraukt nevar.
Gribu maksimāli daudz nobraukt šodien, lai rīt no rīta varu
nopirkt biļeti uz vilcienu un atpūsties/baroties. Pirmo reizi pēc
saulrieta
seko nakts, nedaudz tumšs, lietoju pieres lukturi lai brīdinātu
vadītājus par sevi. Ceļš plats un tukšs, bet vēl aizvien augšā
lejā. Ap diviem naktī uznāk nogurums, nedaudz smidzina, 15
minūtes paguļu zem egles vienkārši tāpat, tik vien kā
moskītu tīkls pār acīm. Tiešām palīdz šāda
snauda, dodos tālāk. Paliek gaišāks, ap četriem nolemju, ka
diena ir galā, celt telti nav ne spēka, ne vēlēšanās,
ne arī jaukas vietas, izklāju paklājiņu, guļammaisu,
atkal moskītu tīkls un atplīstu. Strauti vairs netrokšņo
kā Norgē, tā klusi un mierīgi aiztek.

21. diena

Nobraucu
atlikošos 20 km (droši vien kādās divās stundās,
pilnīgs nespēks), labi ka vakar nobraucu tik daudz. Nopērku
biļeti, sapērkos pārtiku, pie stacijas uzceļu telti,
paēdu un paguļu. Pilnas somas ar pārtiku, vilcienā to vien
darīšu kā ēdīšu un gulēšu. Satieku vācieti, kas
izbraucis manu nākamgada maršrutu – Joensu, Kirkenes, Vardo – Gamvik (ar
Hurtigruten, nemaz neesot dārgi, 8h brauciens 40 eiras), Inari, Kolari.

22. diena

Helsinkos
paspēju uz prāmi, bet tas izrādās pilns. Vajadzēja
parunāties ilgāk ar atbildīgo darbinieku, neticu ka nevar
velosipēdam vietu atrast. Toties satieku divus vācu
veloceļotājus un sagrozu viņu plānus, tā vietā
lai pa via baltica brauktu uz Rīgu šie aizbrauc gar krastu uz igauņu
salām un tad uz Ventspili ar prāmi. Daudz saprātīgāk
nekā atdot galus uz E67. Autobusā tieku patiešām
pēdējā vietā un vakarā jau esmu mājās,
autoostā satiekot sen neredzētus paziņas.

Kopsavilkums

3 nedēļas,
2300 km, un odometrs kas kopējo km skaitu rāda 6666, izdevies pasākums,
nākamgad jāmēģina kas līdzīgs, tikai uz vientuļākām
vietām, vēl vairāk atpūsties no sabiedrības.