podmens' Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Thursday, August 30th, 2007

    Time Event
    5:27p








    Mana tauta!



    Šis nav
    literārs darbs bet gan tehnisks apraksts par veloceļojumu uz Lapzemi
    un Norvēģijas ziemeļu daļu.



    Tā kā
    jau sen ir gribējies doties garākā ceļā ar
    velosipēdu un ziemeļu vilinājums pēc diviem
    autoceļojumiem tikai pastiprinājies, tad lielos vilcienos
    pārdomas par ceļojuma maršrutu nebija – uz ziemeļiem! Nejauša
    izvēle krita uz Lofotu salām kā pirmo mērķi,
    tālāko ceļojumu nebija ne vēlmes, ne nepieciešamības
    plānot.



    Maršruts



    Tā kā
    garākā ceļā par divu dienu izbraucienu nekad nebiju bijis
    un sarīkot atsevišķu pārbaudes braucienu neiznāca, tad
    pirmo nedēļu veltīju lai “iesildītos” un
    pārbaudītu tehniku maršrutā Rīga – Sigulda (Lorupes un
    Gaujas ielejas labi noder lai pārbaudītu spējas rāpties
    kalnos) - Valmiera – Valka – Otepe – Tartu – Tallina. Tālāk ar
    prāmi uz Helsinkiem, ar nakts vilcienu Helsinki – Kolari un no rīta
    jau esmu Lapzemē. Tālāk galvenā braucien daļa Kolari –
    Pajala – Vittangi – Kiruna – Bjorkvik – Evenes – Liland – Skanland – Sortland –
    Melbu – Svolvaer – Leknes – Ballstad – Strand – Risoyhamn – Bleik – Andenes –
    Gryllefjord – Steinfjord – Botnhamn – Brensholmen – Tromso – Breivikeidet –
    Lyngen – Storfjord – Skibotn – Kilpisjarvi – Muonio – Kolari. Tad atkal ar
    vilcienu uz Helsinkiem, prāmis autobuss uz Rīgu.



    Tehnika



    28’’ KTM velosipēds
    ar tērauda rāmi, pirkts lietots par LS 40, protams, ka par
    pieklājīgu summu savests kārtībā. No
    rūpnīcas izripojis ar Nexave aprīkojumu, bet aizmugurējais
    pārslēdzējs nomainīts uz Deore XT. Priekšējie zobrati
    ar 48, 38, 28 zobiem, aizmugurē mutants ar 12, 15, 19, 21, 25, 30, 34
    zobiem, rezultātā lielākais pārnesums ir gandrīz 5
    reizes lielāks par mazāko. Kalnos problēmu tik pat kā
    nebija, vienā pārejā gan gribējās kaut ko vēl
    vieglāku, piemēram 26 zobus priekšā, taču tas arī ir
    maksimums, jo ar normālu kadenci pārvietošanās ātrums
    būtu kādi 6-7 km/h, un pie mazāka ātruma ar apkrautu riteni
    pabraukt ir diezgan neiespējami. Lielākais pārnesums izmantojams
    pie ātruma ap 40 km/h un tika pielietots tikai nobraucienos.



    Šaurās
    šosejas riepas – priekšā 32, aizmugurē 35 mm platas.



    Alumīnija
    bagāžnieki priekšā un aizmugurē un Ortlieb ūdensdrošās
    velosomas ar hidromaisa tipa aizvēršanu plus Ortlieb stūres soma,
    maksimālajā variantā visa bagāža kopā ar somām svēra
    ap 25 kg. Visu cieņu Ortliebam, nekādu galvassāpju bagāža
    nesagādāja, uzliec un aizmirsti.



    Brauciens



    1. diena



    Pēc veikalu
    un apdrošinātāju apmeklējuma ceļojums pēcpusdienā
    var sākties. No mājām izbraucu tieši divos. Aizmugures
    somās katrā pa ~6.5 kg, priekšā pa 5 kg, uz stūres vēl
    2.5, sajūtas diezgan drūmas, jo nav ticības, ka vispār
    spēšu pabraukt ar tādu monstru, sajūtas kā no
    ūdensmotocikla pārsēsties pie okeāna lainera stūres.
    Stūre smaga, braucu zvalstīgi, tad atceros, ka nav paņemta
    ūdensdrošā kuļķene kartēm. Griežos atpakaļ, atkal
    staipos lai dabūtu tos kilogramus pāri nama slieksnim. No Rīgas
    caur Siguldu tieku līdz Inciemam, tur krodziņā pasūtu zupu
    un firmas karbonādi. Man gan atnes ne pārāk baudāmu zivi.
    Toties nelīst. Pie velo uzvedības jau pierasts, Lorupi un Gauju
    šķērsot izdevās bez stumšanas, bet vieglāko pārnesumu
    izmantot nācās, mazliet māc bažas par to vai Skandināvijas
    kalni nebūs par nikniem, bet tās izrādās liekas – Gaujas
    senleja ir labs testa poligons, ja varat 5 reizes ar bagāžu uzbraukt Turaidā, tad Skandināvijas
    ziemeļi būs paceļami. Zaļā viesnīca pēc 104
    km. Opis ar pār piekabes malu rēgojošamies dēļiem mani
    tomēr nenosita, tā laikam ir laba zīme.



    2. diena



    No rīta 20
    metrus no telts garām noskrien stirnu teļš. Braucu uz Valmieru, kur
    pie muzeja velosipēdam nolūzt kājiņa. Labāk šeit
    nekā fjorda malā. Paviesojos Strenčos
    un Sedā,
    aizbraucu uz Valku, kur kafejnīca vakarpusē jau ir ciet,
    tāpēc nākas baroties Valgā, kur par 105 EEK paēdu zupu
    un karbonādi ļoti gaumīgā iestādījumā.
    Aizminos līdz Sangastei, kas Jāņasētas kartē
    atzīmēta kā īpaši apskatāma vieta. Apmācies,
    drīz būs lietus, tāpēc telti būvēt negribu un
    izvēlos lielu šķūni ar sietveida šindeļu jumtu, atrodu
    stūri ar vislabāko jumta
    segumu
    , izritinu paklājiņu un guļammaisu un dodos gulēt
    ar moskītu tīklu pār galvu. Nenormāli karsti, piermo stundu
    vienkārši svīstu, bet odus barot arī negribas, gan jau
    Lapzemē paspēšu. Atkal 105 km 6:30 pavadot kustībā.
    Veloceliņi Igaunijas lauku apvidos tiešām pārsteidz.
    Apmēram kā speciāls veloceliņš blakus ceļam Ainaži –
    Staicele vai tml.



    3. diena



    Pa nakti un no
    rīta lija, bet caurumu virs manis nebija, viss silts un sauss. Pie
    šķūņa aug avenes, ko es nesmādēju. Apskatu Sangasti,
    izrādās ka ievērības cienīgais objekts ir muiža,
    nu pēc manas saprašanas pils. Sarkana ķieģeļu būve,
    kas atgādina Jaunmokas, tikai daudz lielāka. Igauņu Rundāle
    pēc svarīguma. Dīvaini, ka malēnija ir ne īpaši
    labvēlīgs rajons Latvijā, bet tur pat blakus sākas
    igauņu zemgale. Izrādās ka nakti esmu pavadījis kultūrvēsturiskā
    šķūnī, kas pieder pie muižas kompleksa. Dodos caur Otepi uz
    Tartu. Otepes Hawaii Express nopērku jaunu kājiņu, puiši pieliek
    un vēl ar kompresoru riepās iepūš pieklājīgu spiedienu
    – priekšā 6 un aizmugurē vēl vairāk. Vieglāk ripos un
    mazāks risks uzsist pumpas riepām, kas ar pielādētu
    velosipēdu ir pavisam vienkārši. Pirms Otepes nedaudz, smalki
    līst, bet īsti slapjš mans lietus tērps nepaliek un
    vēlāk spīd saule, kas ātri vien visu nožāvē.
    Pamaldos pa Tartu, lielas pilsētas man ne īpaši patīk. Ar mobilo
    internetu atrodu kempingu un diena ir galā. 78 km un 5 stundas
    ceļā. Tajā pašā kempingā nakšņo arī
    kāds padzīvojis vācietis kas atminies no vāczemes, bet
    tagad dodas atpakaļ (nezinu, vai arī visu ceļu ar velo),
    kempinga kaķis mēģina rāpties pa iekšējo telti,
    pačakarējot moskītu tīklam līdzīgo audumu, cerams
    ka moškas tomēr netiks iekšā.



    4. diena



    Izbraukājos
    pa Igaunijas Daugavpils šosejas ekvivalentu, Tartu – Tallina ceļu. Citreiz
    braukšu savādāk. Blīva satiksme, vadītāji uzvedas
    līdzīgi kā pie mums (lasi - cūcīgi). Izbraucu caur
    Poltsamaa, kur ir labi saglabājies viduslaiku
    pils
    un Paide, kur arī ir ordeņa
    nocietinājumu
    paliekas. Nomazgājos upē zem tilta – jaukas
    vietas personīgajai higēnai un dodos zaļajā
    viesnīcā pie pamestas mājas. Tuvumā griež griezes.
    Pirmā saulainā diena liek par sevi manīt – mazliet noceptas
    rokas un kājas. Redzēju zaķi un pabraukājos pa drumliniem
    (ģeoloģiski veidojumi). Šodien izbraucu cauri igauņu maizes
    klētij. 140 km 8 h



    5. diena



    Laiks atkal
    mainīgs, tiko nomaini drēbes tā pārģērbies atkal.
    Tallinas tuvums jūtams – mazdārziņi, satiksme. Kultūra
    arī jūtama – autobusu pieturas kārtīgi izdemolētas.
    Izbraucu caur igaunijas alus
    kultūras galvaspilsētu
    Saku, paēdu pusdienas brūža
    krogā
    . Alu gan nedzeru, bet spriežot pēc tukšo
    pudeļu
    daudzuma, arī bez manis bizness sokas.. Palieku
    kempingā Piritas ostā. Infrastruktūras trūkumu (duša strādā
    līdz 22:00, labierīcības ne pārāk labā
    stāvoklī un kvantitātē, nav virtuves) atsver skaists saulriets
    aiz jahtu mastiem. Igauņu Lielupe – var redzēt, ka arī
    viņiem nauda ir. Krastā stāv nenormālu izmēru
    motorjahta, turpat veca modeļa perfekti restaurēts ford mustang.
    Nobraukti kādi 110 – 120 km, laiks nav piefiksēts.



    6. diena



    Agri ceļos,
    lai paspētu uz rīta prāmi, jo gribu laicīgi nopirkt
    vilciena biļetes, lai nav nelabu pārsteigumu. Prāmis
    kavējas, tāpēc pasu kontroles Igaunijā nav. Satieku
    vācu dāmu pēc 50, ar riteni vizinājusies pa Baltijas
    valstīm, tagad caur Somijas D un Ālandu salām uz Zviedriju. Jauki.
    Uzrāvusies uz grunteni Ventspils – Kolka, salauzusi aploci, labi ka tikusi
    līdz Rīgai un nomainījusi. Apmaldījusies
    Rīgas-Jūrmalas veloceliņā. Nezinātājam tur nav ko
    darīt. Dienu notrallinu Helsinkos, nekā īpaša šajā
    pilsētā nav. Apskatu olimpisko stadionu un Sibeliusa pieminekli,
    kā arī akmens baznīcu. Cik necik interesants liekas
    pēdējais objekts, bet iekšā nebiju. Saprotu, no kurienes aug
    kājas Forum
    Cinemas
    . Paēdu dranķīgus makaronus ar vēl
    dranķīgāku apelsīnu sulu (sula ko var baudīt Kalifornijā
    sabojā ilūziju, ka pie mums pakās pārdod aplesīnu
    sulu), samaksāju gana daudz naudas. Pēdējā sabiedriskā
    ēstuve braucienā, bet laikam tomēr labāk būtu bijis
    pašam parkā vārīt grīķus. Pienāk vilciens, atdodu
    savu riteni bagāžas vagonā un velku savas paunas uz kupeju.
    Pabazarēju ar somu kaimiņu un eju gulēt. Vilciens ir gluži
    pieklājīgs, lētākā gultasvieta par 9 EUR ir
    trīsstāvīgā kupejā, bet viss tīrs un
    kārtīgs, palagi, sega, dvielītis. Kopā brauciens ar
    vilcienu izmaksā 93 EUR, kas, manuprāt, ir ļoti
    saprātīga cena, domāju, ka lētāk un labāk
    nekā kaut kas līdzīgs maršrutā Rīga – Maskava. Padoms
    citiem ceļotājiem – pa ~115 EUR var nopirkt biļeti, kas
    derīga jebkādiem 3 braucieniem Somijā mēneša laikā,
    tik pat kā par brīvu. Vispār diena pilsētā neko
    nedarot nogurdina vairāk kā diena sedlos. Nobraukti kādi 25 km.



    7. diena



    Pamostos Lapzemē,
    svaigais gaiss pārpildīts ar priežu aromātu. Pagaidu līdz
    atveras lielveikals un sapērkos pārtiku. Odi un moškas ir, bet ne
    mākoņiem. Paēdu pusdienas jau Zviedrijas pusē zem tilta
    pār Muonio
    upi. Zviedrijā mani nesagaida nevis robežsargi, bet gan ziemeļbriežu
    bariņš
    (varbūt maskējas?). Saule un lietus, augšā un
    lejā, bet tā kā ceļš ved gar Tornio upi uz augšu, tad
    augšā iet vairāk. Skujkoku
    meži
    , taisni ceļi, Aļaska.
    150 km 8 h. Esmu sasēņojis pilnu somu, tagad jādomā ko ar bekām
    iesākt. Palieku kempingā Vittangi. Duša par 1 SEK, bet ņem
    pretī arī 1 EEK, droši vien var mest arī kokakolas korķus.
    5 min ir pārāk maz lai nomazgātos, matus vien izmazgāt
    vajag vismaz 10.



    8.diena



    No rīta taisu sēnes, bet aizeju
    savākt nometni un pa to laiku jau ir tikai ogles. Žēl. 82 km 5:50 un
    esmu Kirunā. Pretvējš un mazliet pret kalnu. Strautiņi
    jau čalo, nevis klusu aizlokās. Kempings ir liels un neforšs, un par
    120 SEK. Duša par 10 SEK. Semītisms. Nemazgāšos principa pēc.
    Pārāk daudz tautas, jābrauc uz ziemeļiem. When in doubt,
    fuck.



    9. diena



    Pieceļos,
    sataisos, aizbraucu uz pilsētu un nopērku vēlvienu pudeļu
    turētāju un pudeli, kā arī sporta dzēriena pulveri –
    na vsjakij slučij. Dienas sākums lidojošs, pavējš vismaz 20
    km/h, pa līdzenu
    gabalu viegli samīt 25-30 km/h. Kāpumi lēzeni, bet diezgan gari,
    dažās vietās jāslēdzas zemākajā
    pārnesumā. Braucu gar mežonīgi garo Tornetrask
    ezeru un Abisko
    nacionālo parku. Ēnā pie ezera mežonīgi auksts. Ceļš
    no Kirunas visu laiku iet netālu no dzelzceļa līnijas, pa kuru
    aktīvi dzelzsrūda tiek transportēta
    uz Narviku. Ceļmalās daudz ugunspuķu.
    Dienas beigas atkal lidojošas – nobrauciens no pārejas līdz jūrai.
    Ceļa malās ēnā sniegs. Jūtama robeža starp Zviedriju
    un Norvēģiju – norvēģi savā pusē visur
    sacēluši mājiņas. Slinkuma dēļ nobraucienā
    neuzvilku ko siltāku un pamatīgi nosalu (nekad tā nedariet,
    pārejā uzvelciet necaurpūšamu jaku), kempingā pie E10 un E6
    krustojuma nevaru dabūt silto ūdeni dušā, jo
    samainītās 10 NOK ir pārāk vecas un aparātā
    neder. Bļin. Ražīga diena, 168 km 9h30’, pie tam šķērsoti
    Skandināvijas kalni.



    10.diena



    Krievs pie
    kempinga būdiņas mazgā savu džipu ar trauku mazgājamo līdzekli.
    Nogurums, pretvējš, kalni,
    tikai 72 km 5h. Izbraucu caur pirmajiem tuneļiem, kas nemaz nav tik
    bailīgi, tikai troksnis gan baiss. Braucu caur Liland pa mazajiem
    ceļiem, daudz patīkamāk nekā pa E10. Vienā vietā
    trāpās gruntene, bet ļoti labā kvalitātē,
    tāpēc galvassāpes sausā laikā nesagādā.
    Palieku pļavā, kā izrādās, netālu no Narvikas
    lidlauka.



    11. diena



    Turpinu pa E10,
    ceļš šaurs un vijas gar fjorda
    krastmalu, bet satiksme nav ļoti blīva. Vienīgi Urmass ar EST
    nummuru mēģina mani nostumt no ceļa. Kāpumi īsi,
    stāvi un daudz, lielākais kādi 6% 2-3 km garš, nav nekas
    briesmīgs. 97 km 6h un esmu kempingā pie fjorda, kur tiek
    būvēts jauns E10 posms, lai nebūtu jābrauc ar prāmi
    Melbu – Fiskebol. Ceļš rudenī tikšot atvērts, bet negribas
    mēģināt pa viņu braukt, ja nu kaut kas tomēr vēl
    nav uztaisīts?



    12. diena



    Lietus,
    lietus,
    fjordi,
    fjordi.67
    km 4h 20 un cepts lasis. Prasās pēc atpūtas dienas. Nākamo
    dienu sola lietainu, vaļoties nesanāks. Bet saulainās
    dienās vēl jo vairāk gribās braukt. Braucu līdz
    kempingam Stokmarknes pilsētā. Izmantoju visu savu
    ūdensnecaurlaidīgo ekipējumu – platmale zem veloķiveres darbojas
    labi, seja un brilles sausas. Mājās baidījos vai silti
    oderētie gore-tex slēpošanas cimdi nebūs par karstu, bet
    izrādās tieši laikā, 10-12 grādi un pamatīgs lietus,
    ziemeļu vasara.



    13. diena



    Pārmaiņas
    pēc lietus, bet jau pierasts. Braucu ar prāmi – 2 skrūves un 2
    stūres laikam te ir normāla parādība. Vējš pūš
    nost viļņiem galotnes, kā jau labā laikā
    pieņemts. Sliktā laikā varētu būt jautrāk. Gan
    jau ka ir dienas, kad prāmis vispār neiet. 72 km 5h, ja pareizi
    atceros, tad kempings pie Kleppstad.



    14. diena



    Apbraucu ap
    Vestervagoya salu, vispirms pa E10 līdz Ballstad, noskaidroju, ka
    prāmis vairs neiet, pa zemjūras tuneli braukt negribu, līdz
    Lofotu galam nebraukšu, griežos atpakaļ un pa 815. ceļu ar nelielu
    līkumiņu braucu atpakaļ. Atkal līst, slapjās kājas
    jau nedaudz apnikušas. Vakarā vēlaizvien līst, tāpēc
    autobusu pietura pirms Kleppstad tiek atzīta par labāko
    naktsmītni. soliņam ārējais dēlis gan nolauzts,
    tāpēc jāguļ ļoti uzmanīgi, lai nenogāztos.
    127 km 7h 20’



    15. diena



    Nakts uz
    šaurā soliņa nebija peļama. Bezlietus diena, jauki. Braucu pa
    E10, bet pie Vestpollen nogriežos uz mazā ceļa, braukšu gar Z
    piekrasti. Dažviet gruntene, bet tā īpaši nečakarē
    dzīvi, ciets pamats, akmeņu nav un trepes arī nav. Tad
    norvēģi kādus 10 km nolēmuši asfaltēt, saveduši
    šķembas, nāve. Mazas pārdomas par tālāko
    ceļojumu. Līdz Tromso, bet ko tālāk? Ēdu garneles.
    Smalki. 110 km 6h 30’ un atkal tas pats kempings Stokmarknes. Nometu somas,
    aizšauju uz tūrisma informācijas centru, uzzināt par prāmju
    atiešanas laikiem. Velosipēds bez somām uzvedas dīvaini,
    grūti pabraukt. Reaģē uz katru kustību, tie 18 kilogrami
    liekas viegli kā pūciņa.



    16. diena



    Atkal braukšu
    nevis pa E10, bet pa mazo ceļu caur Indre Straumfjord. Diena sākas ar
    ķibelīti, burtiski aizlido atrumpārslēga svira. Vakardienas
    brauciens pa svaigo granti bija gana drebelīgs, lai atskrūvētos
    viss, kas var atskrūvēties. Salasu detaļas pa ceļu,
    atskrūvēju otru pārslēgu un salieku konstruktoru
    atpakaļ. Viss strādā, patiešām laba sajūta, prieks par
    to, ka nav jāmeklē palīdzība. Lietainās dienas bija
    lai saprastu, cik saulainās ir jaukas. Visu dienu saulains, uz
    ziemeļiem no Strand beidzot maz mašīnu, maz cilvēku. Pabraucu
    garām militāro
    sakaru stacijām
    (klausās krievu zemūdenes vai?), turpat
    uz Andoy salas arī civivilais (?)
    raķešu poligons un asfaltēts ceļš, kas apstājas pie
    lielām dzelzs durvīm klintī. X-faili gatavie. Ceļš gar
    Andoy salas R piekrasti vienkārši skaists. Okeāna krastā
    plūcu lācenes. Vakarā kempingā
    izrunājos ar francūžiem, kas angliski runāja divreiz labāk
    nekā es franciski (franciski vispār nerunāju). Žestu un
    internacionālu vārdu valoda nodrošināja lēnu, bet
    tomēr komunikāciju. 150 km 8h 30’, jūtos lieliski.



    17. diena



    Ceļos agri,
    nobraucu gar slavenu putnu salu pie Bleik ciema. Putnus neredzēju, bet
    binoklis nebija, varbūt ar teleskopu redzētu. Tieku līdz
    Andenes, sapērkos Rimi un pie rimi arī uzsildu pusdienas un
    paēdu. Visa dzīve uz ielas, bet pats to izvēlējos, stresa
    nav! Andenes ir militārais lidlauks, žēl ka nevienu
    iznīcinātāju neredzēju paceļamies. Kādas dienas
    iepriekš gan redzēju kā šamais lidoja pa fjordiem. Prāmis uz
    Gryllefjord iet pa atklātu jūru, šūpo kārtīgi (uz vienu
    pusi
    , un uz
    otru pusi
    ). Paiet grūti, sajūta kā pie promilēm divām
    vai trim. Uz labierīcībām gan vajag aiziet, tas ir gana
    interesanti. Vilni brīžam šķeļ tā, ka šļakatas uzmet
    pāri kuģim (autoprāmis, nevis airu laiva !!!). Komana saka, ka
    šī esot viena no labākajām dienām gadā, kad
    vizināties pa šo maršrutu. Man prieks. Uz kuģa satieku vācu
    beibi
    , arī uz velosipēda un solo. Braucot uz Nordkapu. Es gan tur
    nebrauktu, pat ja piemaksātu. Pabraucam kādus 40 km kopā.
    Smagākie kāpieni visa ceļojuma laikā, daudz tuneļi,
    labi ka visi taisni vai pat ar slīpumu uz leju, jo braukt kilometru pret
    kalnu ledusskapī, kur izslēgta gaisma, nav nekāda prieka.
    Mašīnas gan nevienas tunelī nesastapām, labi, ka tā.
    Apgaismojums šajos tuneļos simbolisks, ceļš slapjš un ceļa
    segumu nosaku pēc lampu atspīdumiem. Riskanti, bet kam tagad viegli.
    Petzl (Tikka XP?) pieres lukturis ar ūberjaudīgo diodi tomēr ir
    par vāju, acis nav pieradušas pie tumsas un ātrums pārāk liels,
    drīzāk noderīgs lai mani labi varētu pamanīt. Tas
    nozīmē, ka kaut kāds parasts velolukturis, kas darbināms ar
    dinamo, ir vienkārši nelietojams. Svenja meklē naktsmājas, man
    vēl ir daudz spēka un odometrs rāda kādus kilometrus 60,
    jābrauc! Mežonīgi kalni, nav mašīnu, daudz tuneļu.
    Visskaistākie skati
    un saulriets visā ceļojumā. Naktsmītne jūrmalā
    pie Botnhamn. 110 km, 7h



    18. diena



    Lietus, lietus,
    lietus. 176 km 10h 15’. Jo sliktāks laiks, jo siltākas domas
    jādomā. Būtu no rīta iemetis ziepju gabaliņu
    kurpēs, vakarā būtu tīras kājas,
    zeķes un kedas. Izbraucu caur Tromso. Tiešām pilsēta – sena,
    liela, pamatīga. Uz E8 pamatīga satiksme, līst un ir migla.
    Neesmu bojāgājējs, braucu pa 91. ceļu un tālāk uz
    Storfjord. Spēks ir, lietus līst, turpinu braukt, līdz pēc
    vieniem naktī atrodu jauku autobusu pieturu. Tad, kad aizsvīda sporta
    brilles, ar ceļa redzēšanu bija kā bija. Vēlāk
    atcerējos nomainīt brilles uz parastajām, redzamība
    manāmi uzlabojās. Breivikeidet pie prāmju piestātnes sašautas
    miskastes, laikam jau nav daudz izklaižu šajos rajonos – medības, zveja,
    laivas, sniega motocikli. Pie daudzām mājām autokrosa
    mašīnas, lai ir kur vīriem nolaist tvaiku. Strautiņi un
    upītes lietus dēļ pamatīgi piebrieduši, ūdenim
    tāda zilgana piena krāsa, trokšņo ne pa jokam.



    19. diena



    Diena sākas
    pie fjorda,
    bet beidzas jau Somijas Lapzemē.
    175 km, 10h 30’, šķērsoti Skandināvijas kalni (pāreja 565 m
    vjl). Kājas pašas nes mājup, dienas beigās sāk just
    ceļgalus, rīt manīs, kā būs. Saulains laiks, beidzot
    atkal var uzvilkt velošortus. Moškas bariem, labi ka ir sporta brilles, pret
    tām tik dzirk knakšķus. Lietoju moskītu tīklu saimnieciskus
    darbus darot. Ēst un gulēt. Bet noguruma nav, tik dušā
    brīžam grūti taisni nostāvēt. Izmantoju savu telefona
    ūdensdrošo iepakojumu, stāvu zem dušas un rakstu
    īsziņas/epastus.



    20. diena



    165 km, 10h 30’



    Grūtākā
    diena, jo problēmas galvā – ja skaita, cik atlicis, pabraukt nevar.
    Gribu maksimāli daudz nobraukt šodien, lai rīt no rīta varu
    nopirkt biļeti uz vilcienu un atpūsties/baroties. Pirmo reizi pēc
    saulrieta
    seko nakts, nedaudz tumšs, lietoju pieres lukturi lai brīdinātu
    vadītājus par sevi. Ceļš plats un tukšs, bet vēl aizvien augšā
    lejā
    . Ap diviem naktī uznāk nogurums, nedaudz smidzina, 15
    minūtes paguļu zem egles vienkārši tāpat, tik vien kā
    moskītu tīkls pār acīm. Tiešām palīdz šāda
    snauda, dodos tālāk. Paliek gaišāks, ap četriem nolemju, ka
    diena ir galā, celt telti nav ne spēka, ne vēlēšanās,
    ne arī jaukas vietas, izklāju paklājiņu, guļammaisu,
    atkal moskītu tīkls un atplīstu. Strauti vairs netrokšņo
    kā Norgē, tā klusi un mierīgi aiztek.



    21. diena



    Nobraucu
    atlikošos 20 km (droši vien kādās divās stundās,
    pilnīgs nespēks), labi ka vakar nobraucu tik daudz. Nopērku
    biļeti, sapērkos pārtiku, pie stacijas uzceļu telti,
    paēdu un paguļu. Pilnas somas ar pārtiku, vilcienā to vien
    darīšu kā ēdīšu un gulēšu. Satieku vācieti, kas
    izbraucis manu nākamgada maršrutu – Joensu, Kirkenes, Vardo – Gamvik (ar
    Hurtigruten, nemaz neesot dārgi, 8h brauciens 40 eiras), Inari, Kolari.



    22. diena



    Helsinkos
    paspēju uz prāmi, bet tas izrādās pilns. Vajadzēja
    parunāties ilgāk ar atbildīgo darbinieku, neticu ka nevar
    velosipēdam vietu atrast. Toties satieku divus vācu
    veloceļotājus un sagrozu viņu plānus, tā vietā
    lai pa via baltica brauktu uz Rīgu šie aizbrauc gar krastu uz igauņu
    salām un tad uz Ventspili ar prāmi. Daudz saprātīgāk
    nekā atdot galus uz E67. Autobusā tieku patiešām
    pēdējā vietā un vakarā jau esmu mājās,
    autoostā satiekot sen neredzētus paziņas.



    Kopsavilkums



    3 nedēļas,
    2300 km, un odometrs kas kopējo km skaitu rāda 6666, izdevies pasākums,
    nākamgad jāmēģina kas līdzīgs, tikai uz vientuļākām
    vietām, vēl vairāk atpūsties no sabiedrības.







    << Previous Day 2007/08/30
    [Calendar]
    Next Day >>

About Sviesta Ciba