mirkļa inventarizācija
Jo ilgāk dzīve krājas, jo neviennozīmīgāka tā kļūst.
Nekas vairs nav tik dārgs, nekas vairs nav tik lēts.
Neko vairs nevar tā apņemties, nekam vairs nevar palikt tik lojāls.
Nekas vairs nešķiet tik nosodāms, un visam var just līdzi.
Un neko vairs tā nevari žēlot, un neko vairs nevar tā nožēlot.
Nekas nevarēja būt citādāk, un viss, ko tu gribēji, cerēji, varēji, bija maldīgs aprēķins.
Te nu mēs esam. Tā nu tas ir. Vienkāršā, horizontālā dzīve.
Un tu paliec viens ar savu bojāto infrastruktūru, dzīvojošs, elpojošs, nāvei nolemts konflikts.
Visi sarežģījumi kā tumšas, sarežģītas mīklas ar pārlieku augstām likmēm, ar pārspīlētu karstumu - par ko gan te vispār var cepties? Par ko gan te vispār var sašust?
Nožēlojamais jaunības spožums... Pāri paliek vien piedošana, nepiedošana un vēlēšanās piedot. Atvieglot bezjēdzīgās ciešanas. Un viss.