stokholmas sindroms: dzīve
Morāle ir identitātes vagars. Tas bļauj un pātago apziņas plūstošās miesas, dzenot atpakaļ ierindā, vai formāli paslavējot par adekvātām lojalitātes izpausmēm - vēl viena medaļa, par 10g alumīnija, krāsas un pāris cm garas dekoratīvās lentītes uz krūtīm vairāk. Mazā, svarīgā dzīves nozīmīte.
Konstantas mokas vienas trulas un muļķīgas lietas vārdā - lai būtu ar citiem. Būt vienam no ierindas. Nēsāt formastērpu, kurš nemaz nepieder tev, nēsāt iedotu ieroci, šaut iedotus mērķus, just tikai aizlienēto lepnumu, gandarījumu - vainas apziņai te nav vietas, jo MUMS vienmēr taisnība, MŪSĒJIE LABĀKIE. Vienīgā vainas apziņas, morāles, funkcija, ir noturēt grupu tonusā. Kā sitieni bērnībā, izdarot kaut ko nepareizi - tu zini, ka patstāvība ir sodāma. Un sods sāp. Bet sāpes ir nepieradināmas - tad labāk pieradinātam kļūt pašam.
Un tā katrs sods kļūst par morālu sodu. Katrs lūgums kļūst pavēle, katrs pārmetums kļūst sods, katra cerība kļūst svētums, katras bailes - nodevība. Tā drebi un rausties par ikkatru nevarību: vienīgais standarts ir visvarenība. Un rausties kā kļūdains mehānisms - tevi mīlēs, ja būsi pilnīgi lojāls, bet, kamēr tāds neesi, tevi spīdzinās, līdz sāksi mīlēt tik ļoti, ka neko citu vairs negribēsi - kā vien mīlēt to, kurš tevi tik šausmīgi nicina un moka, lai tas tevi iemīlētu. Māte kā netīrs cirvis, tēvs kā asiņains ledus, brāļi kā vilki un māsas kā dzēlīgas odzes; debesis kā kapa smiltis, zeme zem kājām kā siena, gaiss biezs kā ūdens, miesa kā bezgaisa maiss.
Vai tā būtu netīra sirdsapziņa? Būt sliktam. Būt nederīgam. Būt bezcerīgam. Kas gan cits.
Kas gan to visu uzgrūž? Kas ir tā armija? Kurš ir tik nežēlīgs, lai radītu un uzturētu tik šausmīgu sistēmu? Nacistiskā vācija ar nāves nometnēm ir tikai tipiska katra cilvēka dvēseles skice. Mēs visi esam ļauni, kamēr vēlamies būt mēs visi. "Mīlestība" kā tirāna žēlastība. Pieņemšana kā apliecinājums tam, ka tu esi tukša vieta. Kolektīvā drošība kā indivīda nogalināšana. Kolektīvais LABAIS kurā TU esi ĻAUNAIS. Morāles cīņu lauks - personība, telpa, kas veidojas, saduroties dabiskajam un "pārdabiskajam" - bioloģijai un kultūrai. "Iracionālais" un "labais" un "pašsaprotamais" kā tas, ko tu vairs nedrīksti izprast, kur tu vairs nedrīksti aprēķināt, kur tu vairs nedrīksti pārdomāt. Pārkāpt sev un kļūt par sev svešu, bet svešajai sistēmai mīļu. Izjust absolūtu mīlestību kā uz ekrāna, kā uz maskas - kā uz dažiem gramiem bleķa pie lienēta šineļa krūtīm. Vienmēr tiekties pēc svešā un neiespējamā - labā - un vienmēr būt tam, kurš mundiera vietā dziļi un patiesi izjūt morālo sitienu sāpes.




Bet ar kādu citu, aizmiglotu, daudz dziļāku sevis daļu - sevī - mēs zinām, ka "piederēt" var tikai lietas.