īsi par laiku
Tas tā fanī, ka laiks ir totāli relatīvs. Pilnībā un galīgi. Nav nekāda absolūta, pret ko to mērīt - faktiski laiks ir līdzeklis, ar kuru aprakstīt konkrēta subjekta attiecības ar lietu gaitu.
Laikam pašam par sevi nav "vidējā ilguma" vai "standarta mērvienības", laiks pats par sevi nevar būt ilgs vai īss. Tas ir ilgs vai īss tikai kādam - tikai attiecībā pret iekšējo standartu. T.i., nesenāk vai drīzāk, nekā es gribētu vai negribētu. Mēs paši esam kritērijs tam, cik kas ir drīz vai tālu, sen vai tikko.
Nospraužot savu "zelta laikmetu" rožainā nākotnē kaut kur aiz horizonta, nāve ir drīz un dzīve ir gaistošs mirklis. Ņemot to, kas ir rokas stiepiena attālumā, horizonts šķiet neaizsniedzams un līdz ar to neietilpst interešu lokā. Ja gribam mūžību pavadīt paši savā bērnībā, tad pusaudža gadi ir it kā tik tikko. Ja foršākā balle universā ir bijusi vakar, tad ir pilnīgi vienalga, no kurienes tu esi, un uz kurieni tu ej. Bet, kas vēl interesantāk, ideālais pieredzētais laiks atmiņā kļūst par mūžīgu, ēterisku tagadni, kuru atceroties, nav iespējams pateikt, cik sen tas bija. Vai būs - ja vēlamais laiks (pareizāk - situācija) atrodas vien prāta acij saredzamā nākotnē.
No tā arī nemirstība mūžīgajā tagadnē. No tā arī nāves elpa pakausī vai bērna smiekli ausīs. No tā arī pastāvīga līksmība un dzīves bagātība.
Ne laiks pats ir tiesājams, bet mēs - sava laika priekšā. Ne laiks ir ātrs - bet mēs lēni, et vice versa. Nevis dzīve īsa, bet mēs - neprātīgi prasīgi. Ne sāpīgi zudis tik brīnišķīgais laiks, bet tagadne pakārtota pagājušām cerībām.
Laiks izsaka to, kādu distanci kādā ātrumā esam gatavi iet. Tas izsaka mūsu iekšējo zobratu gājienu, zobu platumu, apgriezienu skaitu. Ne to, cik daudz mēs darām, bet to, cik daudz mēs uztveram jauno. Mūsu uztveres herci. Mūsu drošā vai muļķīgā sirds.