repeat
Man šķiet skumji, kad kaut kas tiek atkārtots. Jau kopš pamatskolas kaitinājis, ja kāds atkārto, piemēram, manus jokus. Pats to nedaru vai daru negribīgi. Tāpat atkārtot jau kādreiz teikto ir nepatīkami - ja tas nenes kaut ko jaunu vai nav saglabājis tikpat lielu ietekmi. Tiklīdz kaut kas ir pateikts, tas savu jau ir padarījis. Vismaz dzirdētāja pasaulē. Manā pasaulē.
Pārpublicēt bildes ir gandrīz kauns - izņemot, ja domāju, ka visticamāk tās neesat redzējuši. Bēdīgi dzirdēt dzīvos ierakstus, kur tiek spēlētas jau esošas dziesmas. Ja piefiksēju, ka saku ko tādu, kas faktiski jau ir pateikts, tad sastomos un mēģinu mest mieru. (Visa mana pēršanās, viss šis žurnāls, kurš varētu likties gaužām vienveidīgs, manā pasaulē izgaismo atsevišķas, smalkas realitātes šķautnes - man tas viss nav viens un tas pats. Sorrī.)
Atkārtošana šķiet adekvāti dzīva (ne sērīgi skumja kā citkārt), ja sāls ir pašā atkārtošanā, ja atkārtošana rada ko jaunu. Kā visādi lokālie joki, kas rada jaunu informācijas agregātstāvokli - mītu. Vai dažādi izpausmes formāti, kuros atkārtošanās ļauj ieskatīties lietā vēl dziļāk - dziļāk, nekā iespējams bez atkārtošanas.
Bet arī uz šādām rituālām lietām apzināti izeju nelabprāt. Tas vien, ka kaut kas tiek atkārtots, paralizējoši kliedz kā ieslodzījuma vietas sirēna, un viss niez kā ieģipsēts.
Un riebjas redzēt, ka es pats esmu atkārtojums. Ģenētisks, kulturāls, lingvistisks, muzikāls... jebkurā savā izpausmē - tas viss, kā viss, ir kopija. Kopija ar nejaušības kroplībām un harmonizējošām modifikācijām, kuras ir unikāli manas tikai tik tālu, cik kopija nav izdevusies.
Tā beigās viss ir vai nu šausminoši noslēgts - kā bad-trip riņķošana ap vienu vārdu vai tēlu, līdz nelabuma nelabumam, atbalsotam līdz ārprāta slieksnim - vai arī nejaušs un haotiski biedējošs kā slimība, kā uzbrukums, kā negaidīta grūtniecība.

Domājams, ka tik saasināti atkārtošanos uztveru tāpēc, ka pārāk daudz esmu reflektējis uz sevi un apziņa pati ir tikai filtrēts bezapziņas atkārtojums, kas arī ir visa posta ass. Kaut gan - vai pamatskolā tā būtu bijis? Nē, tur būs bijuši citi iemesli. Droši vien taisni tā vēlme būt unikālam, būt "sev", būt "īstam", būt "patiesībā" - un katrs atkārtojums nolaupa īstenību, nolaupa daļu identitātes, savā veidā izvaro. Un tāpēc es nāvīgi ienīstu to, ja cilvēki pārņem no manis lietas, kas man ir svarīgas. Raksturlietas. Savādā kārtā, lai arī no citu puses tā ir sava veida cieņas izrādīšana, no manas puses tā šķiet ja ne gluži kā necieņa, tad vismaz kā necieņas izsaucējs manī. Kaut gan pats, kā teikts augstāk, esmu kopija - neizbēgami.
Tāds naida un parazītisma universs. Dzīvības būtība. Alkas un ciešanas, tieksmes un sāpes, parazītisms un slimošana, nogalināšana un miršana. Un tas atkārtojas un atkārtojas, un atkārtojas, līdz pasaule beidzas - un atkārtojas.

P. S.
Sākot pārlasīt - ieraksta sakne bija muzikāla: dzīvais ieraksts, The Gathering. Un tas points - ja kaut kas jāatkārto, tas nozīmē, ka nekā jauna, dzīva vairs nav. Tā šķiet, ka vienīgais, ko vērts spēlēt, ir improvizācija. Tiklīdz viens vai divi soļi procesā ir atkārtojums, ir pienācis laiks procesu pamest, lai nenomirtu kopā ar to.
Bet nekas - drīz būšu pilnībā transformējies mietpilsonī un tad varēsim laimīgi veikt savus rituālus un kult tukšās frāzes, līdz iestāsies Mūžīgā Perfekcijas Utopija, kur viss ir izdomāts tikai iepriekš un nekas nekad vairs nebūs jauns.

P. P. S.
Un, jā, protams, ka es apzinos atkārtošanas plusus, to, kāpēc atkārtot dziesmas ir labi, kāpēc pārpublicēt attēlus ir superīgi utt. Neesmu vairs tik jauneklīgi maksimālistisks, lai teiktu, ka visam ir tikai viena puse. Tāpēc, kā rakstīju pāris pukstus atpakaļ - viss ir pretreakcija - uzsveru to pusi, kas izgaismojas, spīdot otrai. Un sociālajā realitātē spīd atkārtošanās pozitīvās iezīmes. Es rakstu tik skaļi, jo savā pasaulē jūtu to kā neatraisītu nastu, neapspriestu nelaimi. Sabiedrība, kā ierasts, piecieš visu veidu noklusēšanu, lai tikai kolonna virzītos tālāk. Uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu, atkārtojot pirmrindnieku soļus! Izlekt no automātikas kopiju cikla ir pārāk bīstami.

PPPS
funny fact, ka, atkārtojot kaut ko, ko esmu teicis jau agrāk, cenšos izdarīt atsauci un citēt precīzi