Emociju visums rieksta čaumalā
Mīlestība un naids ir viens un tas pats - skaudība - ar vienu nelielu emocionālu atšķirību: vai tu gluži vienkārši jūties pieņemts (accepted). Un, ja es defaultā jūtos atraidīts, tad es, protams, ienīstu visu pasauli. Un, ja tu defaultā jūties pieņemts, tad tu, protams, pasauli mīli.
Protams, realitāte ir daudzdimensionāla. Bet principā.
Un tas, kā naids un mīlestība var mīties: no +100 uz -100 nav nekas pārsteidzošs. Tomēr tas ir visai iespaidīgi.
Bet tad vēl apbrīnojamāk ir tas, cik ļoti var ienīst sevi. Un, jo vairāk potenciāla sevī saskati, jo bīstamāka ir nespēja sevi pieņemt. Reizēm nākas no visa spēka balansēt uz robežas, aiz kuras naids pret tik lielisko sevi draud to sevi nogalināt - atraidīt uz pavisam.
Bet tad ir tie, kas sevi pieņem. Tie, kas sapņo par iespēju dzīvot mūžīgi. Tie, kam pasaules pamats ir mīlestība. Mīlestība kā pieņemtības stāvoklī vērots realitātes potenciāls.

Es saprotu mīlestību. Es to apskaužu. Un tāpēc, līdz ar sevi un visu pasauli, es zināmā mērā ienīstu arī to.


P. S.
and NOBODY loves a FROWNEY FACE!
^-^



P. P. S.
Kā vienmēr, var meklēt interesantas anomālijas.
Tā, piemēram, no noraidījuma pozīcijas ārkārtīgi simpātiski šķiet psihopāti. Mensoni, breivīki, bandiji, hitleri... BET, kur ir interesantais punkts - tā kā psihopāts principā neakceptē, tad mīlēt viņus nav iespējams. Bet, tā kā es viņus nevis ienīstu, bet saprotu, tad parādās interesants moments, kur mīlestības (t.i., pieņemtības) vietā jānāk citām emocijām, un iespējams, ka tās var būt divējādas (vismaz) - dievināšana un identificēšanās. Dievināšana kā apbrīna visvarena, vienaldzīga spēka priekšā un identificēšanās tajā, ka apskaud jau tu viņus taisni par spēju nejust - nejust noraidījumu. Kas interesanti - monoteisma dievi ir psihopāti. Viņi ir tāli, vienaldzīgi, visvareni. Un tad viss tas mīts par Jēzu Kristu, piemēram, ir interesanta rotaļa ar psihopātiskas tautas (kura dzīvojusi ar Dievu Psihopātu) alkām identificēties ar savu dievu. Dievs-cilvēks. Nemirstīgs. Ar superpowers. Ideāli. Un viss tas mesidžs par "mīlestību"? Tie, kas lasījuši Bībeli, zina, ka mīlestība tur pirmkārt un viennozīmīgi galvenokārt nozīmē "bailes no Dieva". Viss pārējais ir pakārtojums. Kā armijā - ģenerālis pavēl "mīlēt" pārējos kareivjus (jo tas vnk funkcionāli ir izdevīgi armijas mērķim), bet tā ir tikai profesionāla mīlestība, kuras pamatā ir nevis skaudība (un pieņemtība) pret savu tuvāko, bet gan skaudība un bijība pret augstāko.
Droši vien lielākā kļūda attiecībās ar Dievu/psihopātiem/pasauli ir to mīlēt. Tas ir, gaidīt kaut kādu pieņemšanu. Tam visam ir vienalga. Vienalga. Tu neesi svarīgs nekam. Ja kādam tiešām esi - super! Bet defaultā viss ir "dust in the wind". Un, ja mīli pasauli/psihopātu/"Dievu"(vai ideoloģiju, sektu, ģimeni, vienalga), tad, uzzinot, ka viņiem ir vienalga, tas var aplauzt diezgan kolosāli, padarot noraidījumu par tavas pasaules pamatsajūtu.




PPPS
dumais netiņš - daudz foršāk būtu atgulties opija kafūzī ar garu un ilgu pīpi, kopā izbaudot caur vitrāžām krītošu krāsainu saules gaismu, un konstatēt šīs lietas no pozīcijas, kurā viss cilvēciskais ir kā amizanta glezna uz svešas sienas

vislabāk, protams, būtu būt ģenētiskam psihopātam - the real deal. bet tas ir nokavēts.
ok, mierinošais+lietderīgais: jāmēģina aizmirsties darbā