simpātija
Man patīk rudens. Tas nav pats populārākais gada laiks, bet man patīk.
Cilvēki ir dažādi. Ir tie frīki, kam patīk ziema, piemēram. Kas gan tādā cilvēkā var būt labs? Nē, nu, ziemai ir savas skaistās puses, nenoliedzami. Bet tie cilvēki, par kuriem te, ir tie, kuri met citiem ar sapakotu sniegu un ņirdz, vai arī nopērk ļoti dārgu, krāsainu ekipējumu un kopā ar saviem modernajiem draugiem brauc uz kaut kādiem hipsterīgajiem laukiem šļūkt no kalna, jo tas taču ir tik jauneklīgi skaisti moderni stilīgi stilīgi stilīgi stilīgi stilīgi.
Nu, jā. Ir cilvēki, kam patīk pavasaris, ko reāli var saprast - beidzot visi tie sūda snoveri pārstāj likt portālos savas bildītes ar kombinezoniem un balinātiem smaidiem n šit.
Vasara, tur it kā viss puslīdz skaidrs, lai gan par to vēl veselu eseju varētu uzrakstīt. Kā jau par visu.
Zinkā, un tad, kad ir bēdīgi un negribas visus tos slēpotājus, tad negribas arī, lai viens no viņiem nāk klāt un saka: "Pasmaidi taču! Dzīvo dzīvei dzīvu dzīvi! Lai prieks izlaužas no tavas sirsniņas kā taurentiņi!" Par šitādiem mundrinājumiem vajag sūtīt uz Sibīriju slēpot. Nē, vot, kad ir sūdīgi, gribas, lai kāds ar tikpat drūmu ģīmi sagumst blakus, pasaka, ka viņam drīz jāmirst un viņš tevi saprot. It sevišķi, ja viņam ir riži, vējā plīvojoši un ārā krītoši mati, ja viņš nav ne karstasinīgs, ne ledus auksts, ja viņš ir mierīgs un godīgas nožēlas un neslēptas iznīcības caurstrāvots. Lūk, tāds reāli nomierina un liek justies normāli. Pat kaut kā priecīgi tajā, ka tu pēkšņi vairs neesi ekskluzīvs rītārds uz savas sprāgušo rožu un dzelzsbetona baobabu planētas (zem bezgalīgi pārlaimīgām ekstāzē rēcošu sniegāju planētām, kas žilbina ar savu debilizējošo "iedvesmu").
Tāpēc, lūk, man patīk rudens. Vecais, jaukais rudens.