jautājums par laimi
Bet klau, mani sidhartas gautamas budas,
mani šintoisti, karatisti,
mūnisti un daoisti,
feministi, teroristi,
onānisti, datoristi,
kā tad nākas tas, ka taisni tie brīži, kad esmu juties visveselākais,
vienotākais, pabeigtākais, gatavākais, laimīgākais,
skaistākais, labākais, gudrākais, īstākais,
ir bijuši tieši tie, kad esmu atradies visdziļākajā maldu un delīriju stāvoklī?
Galu galā - vai tad iestāstīt sev, ka esi laimīgs, labs, pieņemams, ir cilvēka cienīgi, ja cena ir dzīve maldos, tādos, kas liek sevi principā nošķirt no realitātes un dzīves, lai tā neizšauba no iedomu pasaules?
Kas zina - varbūt laimes funkcija kā reize arī ir turēt cilvēku pa gabalu no realitātes. Un, jo tuvāk tai (t.i., realitātei) cilvēks nonāk, jo spītīgāk laime viņu velk delīrijās, kas ir daudz paredzamākas, pieradinātākas un visai kopienai noderīgākas. Varbūt laimei ne vien nav sakara ar patiesību - tā ir lielākais patiesības ienaidnieks?