12:21 - par to, kā mēs ar audacity mūžiku rakstījām
Njā, bik škrobe, ka kompis noklājās pirms paguvu kārtīgi pabeigt, sakārtot, bet tomēr laikam ir izdevies noķert aptuveni precīzi kretīniski šausmīgo sajūtu par to visu nāvi un slīkšanu. Vot.
Tā vot.
Tas laikam iznāk terapeitiski, ka sākumā pašam diezgan riebās (tipa - kāpēc tad, vai ne), bet kkā gribas tomēr tās šausmas klausīties, līdz pēc miljons noklausīšanās reizēm sāk patikt un meikot sensu. Olrait. Ārcīfārcī terapija.
P.S.
pagājušas pāris dienas, esmu noklausījies to gabalu turpat pussimts reižu, un nevaru beigt pa laikam klausīties - tas man kaut ko dara. kaut kas tajā ir. kaut kas tur ir ir, par spīti nepabeigtībai, par spīti visām nepilnībām.
19:06
Hello, Dawkins, my old friend
I've come to talk with you again
Because a vision softly creeping
Left its seeds while I was sleeping
And the vision that was planted in my brain
Still remains
Within the sound of silence
22:41 - jautājums par laimi
Bet klau, mani sidhartas gautamas budas,
mani šintoisti, karatisti,
mūnisti un daoisti,
feministi, teroristi,
onānisti, datoristi,
kā tad nākas tas, ka taisni tie brīži, kad esmu juties visveselākais,
vienotākais, pabeigtākais, gatavākais, laimīgākais,
skaistākais, labākais, gudrākais, īstākais,
ir bijuši tieši tie, kad esmu atradies visdziļākajā maldu un delīriju stāvoklī?
Galu galā - vai tad iestāstīt sev, ka esi laimīgs, labs, pieņemams, ir cilvēka cienīgi, ja cena ir dzīve maldos, tādos, kas liek sevi principā nošķirt no realitātes un dzīves, lai tā neizšauba no iedomu pasaules?
Kas zina - varbūt laimes funkcija kā reize arī ir turēt cilvēku pa gabalu no realitātes. Un, jo tuvāk tai (t.i., realitātei) cilvēks nonāk, jo spītīgāk laime viņu velk delīrijās, kas ir daudz paredzamākas, pieradinātākas un visai kopienai noderīgākas. Varbūt laimei ne vien nav sakara ar patiesību - tā ir lielākais patiesības ienaidnieks?