par to, kā mēs ar audacity mūžiku rakstījām
Njā, bik škrobe, ka kompis noklājās pirms paguvu kārtīgi pabeigt, sakārtot, bet tomēr laikam ir izdevies noķert aptuveni precīzi kretīniski šausmīgo sajūtu par to visu nāvi un slīkšanu. Vot. Tā vot.
Tas laikam iznāk terapeitiski, ka sākumā pašam diezgan riebās (tipa - kāpēc tad, vai ne), bet kkā gribas tomēr tās šausmas klausīties, līdz pēc miljons noklausīšanās reizēm sāk patikt un meikot sensu. Olrait. Ārcīfārcī terapija.

P.S.
pagājušas pāris dienas, esmu noklausījies to gabalu turpat pussimts reižu, un nevaru beigt pa laikam klausīties - tas man kaut ko dara. kaut kas tajā ir. kaut kas tur ir ir, par spīti nepabeigtībai, par spīti visām nepilnībām.