Būtu, ko teikt, bet – vai vajadzētu. Sveicienu greizie lielgabali mētājas pamestā kaujas laukā, un mirkstošais pulveris dedzina žūstošos nervus. Zirgi sen apēsti, rati stieg dubļos, no snaudošo kabatām patronas iesējas zemē, pa mēmai balsij iedārdas sprāgstošos centienos trāpīt. Un nevienam nav zināms – pa ko. Kā novērots – ne pa trāpīto. Bet kur tad lai paliek? Neies tak mājās – pēc tādas iešanas neizbēgami būtu jāapstājas.
Var visādi. Spodrināt mundiera pogas, pulveri žāvēt (var mēģināt šņaukt), var blenzt uz puķēm (un putniem gaisā), līdz atceries sevi, līdz nelabumam. Var griezties (vai soļot) pa apli, un bedri rakt vaļā un ciet. Neatlaidības zāles – kamēr neatlaiž, tikmēr nepāriet. Un vaibsti tik skaidri, sarkanos vaigos, kubiki rubiki raiba reibuma attālumā no pabeigtības. Ikviens te ir gatavs mesties pēdējā kaujā. Kā tad, vienmēr gatavs! Bet – ar ko, pret ko, priekš kam un kāpēc. Da tā...
Mūžīgais miers. Karavīri grauž nagus. Kaut kur aiz apvāršņa vītero sievas un pielaiko dizaina ragus.