sociālais komentārs #235152
Problēma ar garīgo (prāta) aprobežotību ir tāda, ka deģenerāti paši to neapzinās. Un, tā kā šo prāta slimību lielā mērā veido uzturs un citi ārējie faktori un tā kā deģenerāti nav spējīgi izdarīt apzinātu izvēli par labu dzīvībai, tad stulbuma (garīgā akluma) mēris plosās vairākuma nemanīts.
Trakākais šī ārprāta sakarā ir tas, ka prāta kropļi ar savu bezpalīdzīgo šaurpierību ļoti lepojas. Kā skanēja kādā dziesmā, "ignorance and arrogance go hand in hand".

P. S.
Šo tēmu varētu arī izvērst, jo pie saviem ierakstiem reizumis gadās manīt šo slimo īpatņu mēģinājumus lāpīt savu pašapziņu, kura balstīta tīri piederībā tādu pašu nespējnieku bariņam. Cilvēki, kuri savā dzīvē nav redzējuši vairāk nekā vidusmēra dresēts suns, savā gļēvumā turas pie tā, ko saucam pie "kulūtru" - pie programmas, vienalga, vai to izdevusi Partija, kurai šādi mēsli kalpo uzskatāmākas spaidu ideoloģijas apstākļos, vai deģenerātu vidū attiecīgā veida aprobežotība vai runas veids attīstījies pats, kā katra slimība, un attiecīgais proto-cilvēks ar to aizžņaudzis rīkli, ķēdējoties pie savas sargsuņa būdas. Šie nelaimīgie zīdaiņi, kuri tā arī nav sasnieguši cilvēka attīstības pakāpi, izkopj cilvēkam līdzīgu veidolu, kurš ļauj uzturēt ilūziju - gan sev, gan citiem -, ka īpatnis ir nevis bezvērtīgs klons, kura dzīvības procesi nepaceļas pāri šūnu kopēšanās līmenim, bet gan būtne ar apziņu, kuras daba tādam pazīstama vien no nostāstiem vai gļēvumā atmestiem sapņiem kādreiz ņemt dalību apzinātā rīcībā. Šo mazattīstīto vienīgā bauda ir vara, no kuras tie visbiežāk smeļas zemāko attiecīgās paradigmas līmeni: komfortu. Tā kā viņu redzējums nesniedzas līdz būtiskajam, tie pārtiek no formām, no ilūzijām, no tā, ko var nopirkt vai nokopēt, veidojot savu personību no tikumu ilūzijām un netikumu augoņiem, kuru uzturēšanai nav nepieciešama izpratne vai spēja godīgi just. Spējīgākie no deģenerātiem cenšas samaitāt arī citus, iegūstot varu pār tiem - iegūstot ietekmi ar savu izteiktāk lopisko stāvokli un kļūstot par kroplāko no kropļiem, kas, sasniedzot pilnīgu bezcerību, transformējams nesalaužamā augstprātībā, kas savā metastāzē atņēmusi cilvēkam draudīgo nojausmu par iespēju iegūt godīgu skatījumu uz sevi un pasauli, līdz ar ko identitāte ir pilnīgi pasargāta neatgriezeniskā aklumā. Deģenerāti iekopj mājokļus un ģimenes, ko uztur kā apliecinājumu savai vērtībai vai spējai izdzīvot, tomēr visa viņu dzīve ir veltīta nu jau visaptverošās slimības uzturēšanai, un, kamēr šo dzīvnieku apzinātais mērķis ir vienkārši izdzīvot (vēlams - komfortā; ideālā gadījumā - varas pozīcijā), neapzinātais šādu neliešu mērķis ir izpostīt visu dzīvību, kas varētu apdraudēt viņu komfortu, vedinot uzņemties atbildību par savu skatījumu. Tā nu šie zombijveidīgie roboti atražo cits citu un sevi, veidojot aizvien stabilāku prāta tumsu sevī un citos. Šo stulbuma kultūru viņi uzskata par labu, jo neko citu nav uzdrīkstējušies redzēt. Tā vairojas ļaunums, kurš vai nu nesaprot neko vairāk par minimumu, vai arī saprot, kā iznīcināt citus. Tas, kāpēc viņi ir ļauni, tiem pašiem paliek noslēpums, jo tiem trūkst minimālās drosmes, kas nepieciešama augstākajiem dzīvības procesiem - intuīcijai, paļāvībai un izpratnei. Ko nozīmē būt cilvēkam, tiem mūžīgi paliek apslēpts, jo tie apmierinās ar cilvēka veidolu. Vairāk par to tiem nav vajadzīgs, jo tas nav izdevīgi savas komforta/varas pozīcijas saglabāšanai. Tāda ir cilvēces sērga, un tā attīstās, allaž meklējot vēl dziļākus garīgā pagrimuma stāvokļus. Saķeroties kopā un citam no cita smeļoties pārliecību par sava nožēlojamā stāvokļa viennozīmīgo izcilību, tie spēj grimt jo ātrāk. Bon vojāž. Pie mūsdienu iznīcināšanas tehnoloģijām tie gana drīz noindēsies paši savā muļķībā.