16:47 - ex nihilo nihil fit
Sociālisma gars ir stipri vien dzīvs - tā ir muļķu un lūzeru ideoloģija (t.i., to, kuri grib tādi
palikt (gudrs cilvēks par tādu ne
kļūst)). Daudzi tikpat kā neko nesaprot par dzīvības procesiem un tic kaut kādam bezgalīgajam ragam, no kura tagad tikai birs - ja to visu atņems citiem (starp kuriem sevis, protams, nav). A kā būtu, ja tā vietā, lai politiķi un viņu rokaspuišu (un rokassievu) armijas nevis vnk pastāvīgi zagtu lielāko daļu cilvēku enerģijas un laika, bet gan paši strādātu, lai tiem "visiem", par kuriem viņi tik pašaizliedzīgi rūpējas, būtu labi? Bābas no VID sūtīt art, sēt, pļaut, malt un cept maizi; urlas pārcelt no mentenēm uz akmenslauztuvēm un būvlaukumiem; sakraut visus ministriju papīru bīdītājus kuģī un aizsūtīt lasīt "visiem" tēju; politiķus vispār iesiet ķēdēs, piesiet pie ielas un atstāt katras garāmgājēju vēlmes apmierināšanai. Utt. Tā, lūk, būtu kalpošana tautai! Tad varbūt tie cilvēces atkritumi, kuri izvēlējušies veltīt savu dzīvi bezvērtīga parazītisma ("valsts") kopšanai un stiprināšanai, pienestu kaut kādu labumu tiem "visiem", kuri viņiem tik ļoti rūp. Bet rūp taisni kripatiņu mazāk - tieši tik, lai turpinātu dzīvot for-free, uz citu rēķina, vnk sistemātiski apzogot visus citus - un arī sevi - tikai un vienīgi "varas" vārdā. Jā, nu, tie jukušākie arī to sauc par "darbu".
17:23 - dzīvais/vērtīgais/labais vs. mirušais/bezvērtīgais/ļaunais
Visvairāk sašūtu par cilvēku ļaunumu - par nespēju sašust.
"Morālais relatīvisms" ir viena no debilākajām reliģiskajām modēm, gandrīz tikpat debila kā ideja, ka vērtības varētu nākt ne no realitātes. Tā ir galēja gara nabadzība, miesas bezjēdzība un dvēseles trulums.
18:43 - varbūtības teorija
Ja pasaule ir kļuvusi sliktāka kopš brīža, kad tajā ienāci, tad,
visticamāk, vainīgs esi
tu.
18:52
Vēsture atkārtojas, bet cilvēki mainās. Nekad vairs nebūs tāpat - nevienam tam pašam, un tomēr - katram pašam no jauna viss notiks tāpat.
20:00 - sarkanais atspulgs
Cilvēks, deleģējis savu atbildību, piesūcas pasaulei kā parazīts, kā vīruss un ar sava prāta spoguli piemāna īstenību, sakropļo to, lai pierādītu sava prāta pareizību ar radītās postažas kroplību. Nespējīgs saredzēt sevi un saredzēt pasauli un to, kā šīs pasaules vienotas, pie krūts piesūcies ar nabassaiti mātei vēl joprojām piesiets klēpī pasauli dodas izlūkot pats sevī sapinies nelaikā pasaulē nākušais augstākās matemātikas un dziļākā izmisuma ērģelnieks, izglītības izkropļotais placentas laureāts
homo comfortus, ar spēku grūž stabuļu skursteņos alķīmijas vismelnāko zemi, Kema zemes treilus, Ģiptiešu zeltu un Pirra Mīdas, konusā sadzen visas visdziļākās raizes, zemiskas vēdergraizes, vulkānismu, meteorītismu, gastrītu, ekzēmu, blaktis un blaugznas, vēl ārā nebijis, muļķis pirmajā kārtā, pirmajā krēslā, pirmajā vietā, pirmajā dienā - no rīta līdz vakaram kārtis lauž, duraku sizdams ar džekiem un izdrāž, un izdrāž, un izdrāž visu, kas nāk viņam priekšā. Cilvēks "progresē" uz pasauli, kura savā bezcerīgajā visiznīcības posta priekšā pilnīgi attaisnotu cilvēka nevarību, cilvēka infantilo un nepiesātināmo nožēlu glābēja priekšā - ja vien tāds būtu. Cilvēks atsakās pieaugt, kaut nokāvis mātes un tēvus. Kails, nevarīgs, stulbs dzeltenās smiltīs - bez poņas. Bet pasaule apkārt - tieši tas pats. Cilvēks cilvēkam vilks, vilkam - cilvēks kā cilvēks un cilvēkam vilks tā kā cilvēkam vilks. Viss skaidrs, viss kārtībā, turpinām! Un pasaule katru mīļu brīdi uz salauztiem zīdaiņu pleciem gļēvākos, nelietīgākos pārvērš par Atlantiem, bet visas pasaules nastu - par knupīti bezzobu mutei: sīku un saldu. Tik dārgs un tik neprātīgs - bārenis nepazīst sevi, vēl nespējīgs vārdus pateikt, pats sev maksā daudz vairāk, nekā atļautu saprāts, bet attaisno savu nāvi ar nožņaugto vecāku mirstību. YOLO.
Kas ir ģenētika, un kas ir ģēnijs? Jevgēnij, nāc ārā! No kā tu tik briesmīgi baidies? Vai tiešām no savas vienīgās pasaules? Kā gan kaut kas tik šausmīgs var visiem maksāt tik daudz? Uzmest un noņemties? Nomest un uzņemties. Auklas gals ir tur, kur to tur. Un ko turi tu? Vai tev vienalga, kur tevi tur? Kas tur? Pačtaļjon pečkin, priņos zametku - papagaiļi runā ar spoguļiem, bet mēs to redzam - vismaz divkārt skaidri. Ko tu atkārto - un priekš kam? Kas tev vispār pieder - vai varbūt tu esi vergs, bez zemes, bez saknēm, bez stumbra, bez zariem, bez lapām, bez augļiem, taurenis, kukainis, muša, knislis, blusa, gnīda, pīslis, puteklis, pūsma - medijs, inertā gāze, nesējs, fons, kamielis, ēzelis, cērpjamā aita, līķis, sprāgonis, maita? Kas tu tāds esi? Bez tā nav nekā - nekā laba, nekā sava, nekā īsta - nekā, ko tu dari. Un tas, kas aiz tevis paliek, tās plaisas zemē, tās nav dobes vai auglīgi zari - tie ir nekoptu bezpalīdzīgo kari, sadursmes, atgrūšanās, tur nav saskaņas, tur nav vienošanās, kā kokos tu nocirstos gados laiku skaiti un par vecumu, par briedumu sauc katru vistālāk aizlaisto kaiti, bet pasaule attīstās, tā velkas tev līdzi - jo netīrāks kļūsti, jo vairāk tā smird, tu neļauj tai sevi mazgāt un mazgāties nepalīdzi. Par visu ir samaksāts, un kauliņi - mesti! Kurss uzņemts, taisni pa vējam, taisni uz vētras aci, atklātā jūrā ar peldmatraci - un turas, pieaudzis klājam ar mēsliem, pelējums izplaucis burās, pasaules atklājējs, Kolumbs, nākotnes ķēniņš, nelaiķa bārenis, pasaules ienaidnieks, cilvēks, koloniālais masveida iznīcinātājs - nezina, ko viņš dara. Nezina, kas viņš ir. Zina vien to, ka ir neglīts, un šī pūstošā mātes miesa, smirdošā pasaule, recekļu zeme ir viņa mūža lielākais darbs.
