Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2013-11-29 02:53:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Par visu un neko - atkarībā no perspektīvas; vai nekas
Apziņa nekad nepierod - pierod atmiņa. Apziņai tikai apnīk. Un, kamēr apziņa ir dzīvība, atmiņa ir identitāte.
Kas es esmu? Uz to nevar atbildēt patiesi, jo identitāte nav dzīva, bet tas, kas patiesībā esmu "es", nevar tikt definēts - tas ir tā sauktais "Dao", kurš nav "Dao", ja to var nosaukt par "Dao" - vai par jebko citu, piemēram, par apziņu. Jo vārdus mēs atceramies, mēs esam pie tiem pieraduši un "saprotam" tos. Bet "esība" jeb "pieredze" ir cits fenomens. Identitāte ir masa un dzīvība ir ātrums - un dzīve ir kā brauciens, kurā jāizlīdzsvaro apnikums un apjukums jeb, no otras puses, lepnums un prieks. Lepnums ļauj pieturēties, prieks - just. Viens ir prāts, otrs - emocijas. Bet dzīve ir brauciens - kā amerikāņu kalniņi, tikai bez zināma plānojuma (vairumā gadījumu), līdz ar ko šīs lietas jāizlīdzsvaro. Un visjaudīgākā pieredze ir pie lielākās masas un lielākā ātruma, bet ātrums deldē masu, kamēr masa samazina uzrāvienu (toties uztur inerci), un, tā kā šīs puses ir sajūgtas kopā, tās ir spiestas būt līdzsvarā, bet sāpes ir novirze no optimālā līdzsvara jeb plīšana, kad prāts nespēj izsekot emocijām, ievedot fiziskās ciešanās, vai emocijas nespēj izsekot prātam, ievedot psihiskās ciešanās. Bet viss konteksts spārdās kā tetra un pinbola krustojums, un dzīšanās trase piedāvā nemitīgus pagriezienus. Pie lielas masas un maza ātruma brauciens ir garlaicīgs, pie lielas masas un liela ātruma - bīstams, bet jaudīgs (jautrs); pie mazas masas un maza ātruma brauciens ir nenopietns - tas ir ļoti drošs, bet nesniedz piedzīvojumu; pie mazas masas un liela ātruma (dzinējspēka) brauciens ir bīstams, jo pietiekami spēcīgai pieredzei pie tik mazas masas ātrums jāpalielina līdz maksimumam, sašaurinot reakcijas logu laikā un telpā.
Daži atbalsta identitāti, citi - prieku. Pirmajiem trūkst prieka, otriem - identitātes. Bet tad vēl ir līdzvars jab "Dao", kad apziņas asums sakrīt ar attiecību (es - pasaule) dinamiku un pieredze ir pilnīgi kvalitatīva (nopietna un priekpilna), un pie tādas nav iespējas diskutēt par to, ko vajadzētu vairāk vai citādāk - jo viss ir līdzsvarā. Reālā dzīve variē ap šo līdzsvara punktu, un viļņojas gan esības masa un struktūra, gan apziņas ātrums un virziens. Garlaicīgi nekļūst. Taču katrā disbalansa pusē jāatceras, ka: a) garlaicības gadījumā jāuzņem ātrums, bet ne tāpēc, ka masa būtu slikta, bet tāpēc, ka ar nepietiekamu ātrumu ir garlaicīgi; b) kontroles zuduma gadījumā jāpieķeras, kas neredzamajā telpā notiek ar gravitācijas spēku jeb masu mijiedarbību (attiecīgi - jāuzņem masa), bet ne tāpēc, ka tā identitāte būtu kas pašpietiekami svarīgs (absolūts), bet gan tāpēc, ka pie nepietiekamas masas apziņu nesošā struktūra viegli izjūk.
Tad kas es esmu? Pasaulei - arī jums - es esmu masa, struktūra, identitāte; sev - tīrā pieredze. Un pie identitātes kļūdas, identificējoties ar pasauli, masa ir tik liela, ka nepieciešams milzīgs ātrums, lai nebūtu garlaicīgi, bet brauciens ir ārkārtīgi bīstams, jo [ne]kontrolējamā masa nav apziņas varā. Vai arī, identitātes iztrūkuma gadījumā vai nu viss kļūst pilnīgi nesaprotams un nākas samazināt ātrumu līdz pilnīgai sēdošajai meditācijai, vai arī jāsatver masa, ar kuru vizināties, citādi ātrums ir tukšs.
Bet saistošais punkts ir "hārdvērs", uz kura griežas "softvērs" - bet robežas dzīvē nav tik stingras, un platforma, uz kuras griežas apziņa, galu galā ir samērā hiperboliskā attiecībā ar vidi, kur x ass ir funkcionālā distance (cik pagriezienu jeb elementu ir ceļā no "procesora" līdz kontrolējamai masai jeb identitātei (to nosaka izvēlētā masa jeb kontrolējamās identitātes apjoms)), bet y ass ir ātrums jeb skaitļotāja jauda uz vienību, kura trīsdimensiju telpā pieaug hiperboliski, strauji samazinot ātrumu jeb piedzīvojuma asumu līdz neizšķirami trulai robežai, kas nebeidzami tuvojas nullei jeb absolūtai garlaicībai un bezjēdzībai. Un tas svētais līdsvars ir tur, tajos 45°, pa vidu. Dzīve mētā ap šo līdzsvara punktu, mētājot pa nelineāro līkni, radot brīvās gribas ilūziju jeb neprognozējamu dinamiku, jo leņķis pie nelielām novirzēm mainās diezgan asi - un samazinās, tuvojoties nullei (x vai y asī - pilnīgi garlaicīgā pašsaprotamības pasaulē vai pilnīgi neizturamā paranojas haosa bedrē), un mērķis ir sasniegt līdzsvaru (pareizāk sakot - centieni ir to pārsniegt, jo, lai to sasniegtu, jātēmē tam pāri, lai pietiktu spēka vai masas to sasniegt (vajadzēja to ātrumu visu laiku saukt par spēku - tas mazliet labāk saķer to E=mc² būtību; btw, tā kā'ideālais stāvoklis, uz kuru tiekties, ir E=m jeb punkts, kurā attiecības starp pasauli un pieredzi piepilda lielāko laukumu (x*y=x²=y²), un tas ir stāvoklis, kurā nekas nav jāpaskaidro, jo y=x, bet priekš tam šim koeficientam, kas to attiecības mētā, ir jābūt 1 - un viss ir gaisma jeb gaismas ātrums (matērijas un enerģijas starpstāvoklis - ar attiecīgajām novirzēm), pastāv pilnīgs esības līdzsvars, kur masa neatšķiras no spēka un kontrole ir perfekta, stāvoklis ir optimāls, un zūd atšķirība starp brīvās gribas un starp nolemtības ideju, kas ir - brīvība jeb laime; bet reizēm gaisma sablīvējas matērijā un sakropļo pieredzi, padarot to pārāk tumšu, bet reizēm tā izirst spēkā, kas plēš struktūru - garlaicība un sāpes, gaismas vēja virzieni), līdz ar ko mēs iegūstam vibrāciju starp diviem galēji neiespējamiem stāvokļiem - kā starp diviem vienādiem poliem iegriezts polarizēts vilciņš, kuram, lai uz mūžību neiegāzstos vienā no diviem melnajiem caurumiem jeb nullēm (x vai y asi jeb mirušu masu (kura bez enerģijas piepildījuma būtu aboslūti garlaicīga un bez jebkādas nozīmes) vai izšķīdušu enerģiju (kurai bez masas nav ne virziena, ne attiecību, kas būtu absolūts aklums un pilnīga bezjēdzība)), nākas variēt savu griešanās ātrumu ne vien līdz konkrētam apgriezienu skaitam laika vienībā, bet pat viena apgieziena ietvaros, ārējā disbalansa izlīdzināšanai ieviešot iekšējo un pārciešot strukturālas mokas un lielus enerģijas tēriņus, kas gala beigās nozīmē ko līdzīgu tam, ko mēs saucam par "depresiju" - vāja struktūra jeb nenozīmīga masa praktiski bez spēka, kamēr līdzsvara punktā struktūra ir līdsvarā un spēki praktiski nezūd un vienkārši izbauda strukūras stiprumu un ātruma aizrautību perfektā riņķošanā ap savu asi precīzi pa vidu pretspēkos pastāvošajai pasaulei; šis stāvoklis, protams, nav ilgstošs, taču ir ārkārtīgi patīkams - taču to var attīstīt, spēkam kalibrējot masu, un masai - spēku, tām atrodot aizvien precīzāku apgriezeniskās cilpas vienotību līdz pēc iespējas precīzākam apziņas un identitātes līdzsvaram, kur cilvēks sev nav ne par maz, ne par daudz - viņš nedzīvo ne kaunā ne augstprātībā, bet paliek ap gaismas asi, kur ir priecīgi un nopietni jeb interesanti un saprotami, jeb labi). Kad šis līdzvars ir sasniegts, šis pēdējais teikums iznāk lieks, jo, kā jautājums pats sev iekavās atbild - ir vnk "labi" jeb "interesanti un saprotami". Bet vajadzīgs briesmīgi daudz spēka (jeb uzmanības), lai izturētu šitik masīvu iekavu (pagriezienu jeb teksta/domas identitātes) blāķi. Taču, ja spēks ar to sakrīt un izdodas to adekvāti uztvert, tad tas var līdzināties visai pasaulei skatā no malas jeb no abām pusēm un vienkārši pateikt to, ka ir tā kā ir un būtu vai ir labi, ja ne dzirkstele spēka nav iztērēta bez prieka un ne kripatiņa masas (šeit - teksta) nav iznīcinoši lieka. To visu, protams, varētu pateikt krietni daudz īsāk - bet tāds brauciens man droši vien nešķistu neko daudz vērts.


P. S.
Intereses pēc izkārtošu tekstu mazlietiņ loģiski pārskatāmāk, pakārtojot iekavas. Varētu to pašu izdarīt ar visu teikumu struktūrām, bet tas jau būtu trešajā pakāpē un potenciāli ultimately garlaicīgi (vai ultimately labi).

Apziņa nekad nepierod - pierod atmiņa. Apziņai tikai apnīk. Un, kamēr apziņa ir dzīvība, atmiņa ir identitāte. 
Kas es esmu? Uz to nevar atbildēt patiesi, jo identitāte nav dzīva, bet tas, kas patiesībā esmu "es", nevar tikt definēts - tas ir tā sauktais "Dao", kurš nav "Dao", ja to var nosaukt par "Dao" - vai par jebko citu, piemēram, par apziņu. Jo vārdus mēs atceramies, mēs esam pie tiem pieraduši un "saprotam" tos. Bet "esība" jeb "pieredze" ir cits fenomens. Identitāte ir masa un dzīvība ir ātrums - un dzīve ir kā brauciens, kurā jāizlīdzsvaro apnikums un apjukums jeb, no otras puses, lepnums un prieks. Lepnums ļauj pieturēties, prieks - just. Viens ir prāts, otrs - emocijas. Bet dzīve ir brauciens - kā amerikāņu kalniņi, tikai bez zināma plānojuma 
	(vairumā gadījumu)
, līdz ar ko šīs lietas jāizlīdzsvaro. Un visjaudīgākā pieredze ir pie lielākās masas un lielākā ātruma, bet ātrums deldē masu, kamēr masa samazina uzrāvienu 
	(toties uztur inerci),
 un, tā kā šīs puses ir sajūgtas kopā, tās ir spiestas būt līdzsvarā, bet sāpes ir novirze no optimālā līdzsvara jeb plīšana, kad prāts nespēj izsekot emocijām, ievedot fiziskās ciešanās, vai emocijas nespēj izsekot prātam, ievedot psihiskās ciešanās. Bet viss konteksts spārdās kā tetra un pinbola krustojums, un dzīšanās trase piedāvā nemitīgus pagriezienus. Pie lielas masas un maza ātruma brauciens ir garlaicīgs, pie lielas masas un liela ātruma - bīstams, bet jaudīgs 
	(jautrs);
 pie mazas masas un maza ātruma brauciens ir nenopietns - tas ir ļoti drošs, bet nesniedz piedzīvojumu; pie mazas masas un liela ātruma 
	(dzinējspēka)
	 brauciens ir bīstams, jo pietiekami spēcīgai pieredzei pie tik mazas masas ātrums jāpalielina līdz maksimumam, sašaurinot reakcijas logu laikā un telpā.
Daži atbalsta identitāti, citi - prieku. Pirmajiem trūkst prieka, otriem - identitātes. Bet tad vēl ir līdzvars jab "Dao", kad apziņas asums sakrīt ar attiecību 
	(es - pasaule)
 dinamiku un pieredze ir pilnīgi kvalitatīva 
	(nopietna un priekpilna),
  un pie tādas nav iespējas diskutēt par to, ko vajadzētu vairāk vai citādāk - jo viss ir līdzsvarā. Reālā dzīve variē ap šo līdzsvara punktu, un viļņojas gan esības masa un struktūra, gan apziņas ātrums un virziens. Garlaicīgi nekļūst. Taču katrā disbalansa pusē jāatceras, ka: 
  a) garlaicības gadījumā jāuzņem ātrums, bet ne tāpēc, ka masa būtu slikta, bet tāpēc, ka ar nepietiekamu ātrumu ir garlaicīgi; 
  b) kontroles zuduma gadījumā jāpieķeras, kas neredzamajā telpā notiek ar gravitācijas spēku jeb masu mijiedarbību 
	(attiecīgi - jāuzņem masa),
	 bet ne tāpēc, ka tā identitāte būtu kas pašpietiekami svarīgs 
		(absolūts),
	  bet gan tāpēc, ka pie nepietiekamas masas apziņu nesošā struktūra viegli izjūk.
Tad kas es esmu? Pasaulei - arī jums - es esmu masa, struktūra, identitāte; sev - tīrā pieredze. Un pie identitātes kļūdas, identificējoties ar pasauli, masa ir tik liela, ka nepieciešams milzīgs ātrums, lai nebūtu garlaicīgi, bet brauciens ir ārkārtīgi bīstams, jo [ne]kontrolējamā masa nav apziņas varā. Vai arī, identitātes iztrūkuma gadījumā vai nu viss kļūst pilnīgi nesaprotams un nākas samazināt ātrumu līdz pilnīgai sēdošajai meditācijai, vai arī jāsatver masa, ar kuru vizināties, citādi ātrums ir tukšs.
Bet saistošais punkts ir "hārdvērs", uz kura griežas "softvērs" - bet robežas dzīvē nav tik stingras, un platforma, uz kuras griežas apziņa, galu galā ir samērā hiperboliskā attiecībā ar vidi, kur x ass ir funkcionālā distance 
	(cik pagriezienu jeb elementu ir ceļā no "procesora" līdz kontrolējamai masai jeb identitātei 
		(to nosaka izvēlētā masa jeb kontrolējamās identitātes apjoms)),
	 bet y ass ir ātrums jeb skaitļotāja jauda uz vienību, kura trīsdimensiju telpā pieaug hiperboliski, strauji samazinot ātrumu jeb piedzīvojuma asumu līdz neizšķirami trulai robežai, kas nebeidzami tuvojas nullei jeb absolūtai garlaicībai un bezjēdzībai. Un tas svētais līdsvars ir tur, tajos 45°, pa vidu. Dzīve mētā ap šo līdzsvara punktu, mētājot pa nelineāro līkni, radot brīvās gribas ilūziju jeb neprognozējamu dinamiku, jo leņķis pie nelielām novirzēm mainās diezgan asi - un samazinās, tuvojoties nullei 
		(x vai y asī - pilnīgi garlaicīgā pašsaprotamības pasaulē vai pilnīgi neizturamā paranojas haosa bedrē),
	  un mērķis ir sasniegt līdzsvaru 
		(pareizāk sakot - centieni ir to pārsniegt, jo, lai to sasniegtu, jātēmē tam pāri, lai pietiktu spēka vai masas to sasniegt 
			(vajadzēja to ātrumu visu laiku saukt par spēku - tas mazliet labāk saķer to E=mc² būtību; btw, tā kā'ideālais stāvoklis, uz kuru tiekties, ir E=m jeb punkts, kurā attiecības starp pasauli un pieredzi piepilda lielāko laukumu 
				(x*y=x²=y²),
				 un tas ir stāvoklis, kurā nekas nav jāpaskaidro, jo y=x, bet priekš tam šim koeficientam, kas to attiecības mētā, ir jābūt 1 - un viss ir gaisma jeb gaismas ātrums 
					(matērijas un enerģijas starpstāvoklis - ar attiecīgajām novirzēm),
					 pastāv pilnīgs esības līdzsvars, kur masa neatšķiras no spēka un kontrole ir perfekta, stāvoklis ir optimāls, un zūd atšķirība starp brīvās gribas un starp nolemtības ideju, kas ir - brīvība jeb laime; bet reizēm gaisma sablīvējas matērijā un sakropļo pieredzi, padarot to pārāk tumšu, bet reizēm tā izirst spēkā, kas plēš struktūru - garlaicība un sāpes, gaismas vēja virzieni),
			 līdz ar ko mēs iegūstam vibrāciju starp diviem galēji neiespējamiem stāvokļiem - kā starp diviem vienādiem poliem iegriezts polarizēts vilciņš, kuram, lai uz mūžību neiegāzstos vienā no diviem melnajiem caurumiem jeb nullēm 
				(x vai y asi jeb mirušu masu 
					(kura bez enerģijas piepildījuma būtu aboslūti garlaicīga un bez jebkādas nozīmes)
					 vai izšķīdušu enerģiju 
						(kurai bez masas nav ne virziena, ne attiecību, kas būtu absolūts aklums un pilnīga bezjēdzība)),
				 nākas variēt savu griešanās ātrumu ne vien līdz konkrētam apgriezienu skaitam laika vienībā, bet pat viena apgieziena ietvaros, ārējā disbalansa izlīdzināšanai ieviešot iekšējo un pārciešot strukturālas mokas un lielus enerģijas tēriņus, kas gala beigās nozīmē ko līdzīgu tam, ko mēs saucam par "depresiju" - vāja struktūra jeb nenozīmīga masa praktiski bez spēka, kamēr līdzsvara punktā struktūra ir līdsvarā un spēki praktiski nezūd un vienkārši izbauda strukūras stiprumu un ātruma aizrautību perfektā riņķošanā ap savu asi precīzi pa vidu pretspēkos pastāvošajai pasaulei; šis stāvoklis, protams, nav ilgstošs, taču ir ārkārtīgi patīkams - taču to var attīstīt, spēkam kalibrējot masu, un masai - spēku, tām atrodot aizvien precīzāku apgriezeniskās cilpas vienotību līdz pēc iespējas precīzākam apziņas un identitātes līdzsvaram, kur cilvēks sev nav ne par maz, ne par daudz - viņš nedzīvo ne kaunā ne augstprātībā, bet paliek ap gaismas asi, kur ir priecīgi un nopietni jeb interesanti un saprotami, jeb labi).
				  Kad šis līdzvars ir sasniegts, šis pēdējais teikums iznāk lieks, jo, kā jautājums pats sev iekavās atbild - ir vnk "labi" jeb "interesanti un saprotami". Bet vajadzīgs briesmīgi daudz spēka 
					(jeb uzmanības),
					 lai izturētu šitik masīvu iekavu (pagriezienu jeb teksta/domas identitātes) blāķi. Taču, ja spēks ar to sakrīt un izdodas to adekvāti uztvert, tad tas var līdzināties visai pasaulei skatā no malas jeb no abām pusēm un vienkārši pateikt to, ka ir tā kā ir un būtu vai ir labi, ja ne dzirkstele spēka nav iztērēta bez prieka un ne kripatiņa masas	
						(šeit - teksta)
						 nav iznīcinoši lieka. To visu, protams, varētu pateikt krietni daudz īsāk - bet tāds brauciens man droši vien nešķistu neko daudz vērts.


P. P. S.
Sāku ķimerēt augšā trešās pakāpes variantu - strukturēt rindās pa domas vienībām, kas ļautu to tekstu lasīt n-tajos līmeņos, pieturoties pie konkrēta līmeņa ("attāluma no kreisās malas"), līdz ar ko visu to būtību varētu izlasīt dažos vārdos vai pilnā garumā, atkarībā no izraudzītā līmeņa jeb pagriezienu skaita, jeb masas, tā pielāgjot katra lasītāja izvēlētajam uztveres līmenim (btw, tas būtu noderīgs piegājiens, ar kura palīdzību jebkuru tekstu varētu sakārtot visos dziļuma līmeņos, piedāvājot lasīt līdz, piemēram, tikai trešajam vai ceturtajam, nevis aizejot pilnā tekstā līdz teikumiem pakārtotiem teikumiem un tiem pakārtotām teikumu daļām un iekavām un pakārtojumiem un piebildēm, kas veido pilnu teksta un izpaustās domas spektru), bet, pirmkārt, man pašam nav pietiekami daudz enerģijas, lai tādu kvalitāti šobrīd sagatavotu, un nav pietiekami daudz masas (attiecību ar ārpasauli jeb nozīmes šādai darbībai), lai tam veltītos - tāpat neviens šito nelasīs :D

P. P. P. S.
Teksts nolīdzsvaro sākotnēji nelīdzsvaroto uzstādījumu, bet tas tikai parāda masas un enerģijas sadarbības iespējas. Bet tas tā. Vienkārši interesanti paspēlēties (kā dēļ atliek spriest, ka šo varētu mēģināt pa īstam izlasīt tikai tie, kuriem patīk bezgalīgi vērot bērnu rotaļas - but nobody got time for dat!) - bet labāk taču spēlēties pašam, ja ir tāda [ie]spēja. Vai - ja top.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]unpy
2013-11-29 03:20 (saite)
Esmu sajūsmā. Gūt. "un tas ir stāvoklis, kurā nekas nav jāpaskaidro" būtu īsāk, bat tāpat jauki.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]po
2013-11-29 03:47 (saite)
:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?