krustceļi
Netīrajā realitātē nav ideālu scenāriju. Nav "laimīgā atrisinājuma". (slavens ir teiciens, ka ceļš pats ir laime) Visbiežāk cilvēki jūtas laimīgi tādēļ, ka ir saņēmuši apsolījumu, cerību (kas pats par sevi nebūtu slikti) un sajauc šo apsolījumu vai cerību ar pašu lietu. "Tas jau ir mans!" Un no sava grūti atteikties. Bet neviens ceļš nav tavs, kā vien tas, kas zem kājām. Taisnākais ceļš parasti ir nesamērīgi garš vai pat neiespējams. Bet galu galā taču gribas tik vien kā iet - ja mērķa vairs nav. Un tehniski nav vajadzīgs (kaut ir vēlams), un var turpināties - soļa attālumā mērķu ir gana. Visi cieš, visi mirst. Visi aug, visi dzīvo - ja vien neieciklējas savā "laimīgajā atrisinājumā", savā "ideālajā scenārijā", ticot faktiski neesošajam, atstāj ap sevi un sevī kaujas lauku, uz kuru ieradušies tikai dzīvie, bet uzvarējuši roboti un kompjūteri. Impērijas uzvaras gājiens pretī skaudrajai traģēdijai - bet skatītāji parasti aplaudē, kad ļaundara tālejošais plāns pārvēršas sevis cienīgos pelnos - aplaudē, jo tad, kad zināma cerības cena, top skaidrs, ka no savas kabatas to neviens nevar nosegt. Un dzimst nelietība, ticības/cerības/mīlestības lielā māsa. Katrs mēs piedzimstam gūstā - un der sevi no tā atbrīvot, vai vismaz ticību, cerību, mīlestību: ticība kā apzināta aprobežotība, cerība uz reālo varbūtību, mīlestība kā aprēķināts uzticības kredīts. Zūd visvarenība, vislabvēlība un vienaldzība. Paliek savi spēki, atbildība un rūpes. Tu kļūsti sev par vecākiem. Un tu zini - tuvu vai tālu, bet āboli krīt. Paliek tikai ziema, vasara, pavasaris un rudens. Toties šīs dzīves daudziem no mums dotas vairākas. Vai tikai viena - pa taisno uz nāvi.