izmetiet to Dieva līķi!
Izsmērēta nagulaka laikam ir vīrišķīgi.

Savukārt, uz jautājumu "kāpēc tev ir [ievietojiet estētisku vērtību (tipa - zili nagi / sarkana šalle / divmetrīgas skropstas / dresēts ķengurs)]" vajadzētu atbildēt ar spļāvienu sejā un jautājumu "priekš kam tu esi tik neglīts?".
Cilvēki mīl nabadzību. Nabadzība atbrīvo no atbildības. Turklāt, atbildība plešas daudz tālāk par komunālajiem rēķiniem - pat tas, kā tu elpo un mazgā traukus pasaulei liek sevi ienīst vai cienīt. Un, protams, ka pasaule ir viens pretīgs rajons, ja kāds tajā padodas vilinājumam apvienot gultu ar ateju un virtuvi, peldoties savos sūdos kā sevišķi smalkā jokā par to, cik lieks šajā dzīvē ir labais.

P. S.
Nevietā gan būtu aizmirst, ka neglītuma atslēga ir iedomība.
Reāli jau runa ir par godīgumu, nevis kaut kādām "labuma" vai "skaistuma" sacensībām. Zin'kā, domājams, ka mitoloģiskais ments vai tālbraucējs, kurš pa dienu sit zilos un naktī sūkā pimpi benzīntankā, nav nekāds slimas iztēles auglis. Domājams, ka visām tām pirkstu kratošajām tantēm, kuras iekļūšanu sabiedriskajā transportā ikreiz cenšas pārvērst par kolektīvu fistingu, sprauslājot dieva taisnību par visu jauniešu morālo pagrimumu reāli kopā ar vārdiem no nāsīm sprāgst spaiņi un spaiņi slepenos murgos sasūktas bijušo-nebijušo sirdsdraugu spermas. Es atvainojos. Bet nav nekā pretīgāka par to paškritikas trūkumu, kas parasti apzīmogo visiem tik pazīstamo sludināšanu, padarot to viennozīmīgu - manuprāt, viennozīmīgi aplamu. Ej dirst, tante! Es zinu, ka tu šito lasi. Es zinu, ka tu sēdi katrā no mums un ienīsti visu, kas līdz ar aizejošo jaunības (dzīvības?) apvārsni tev zudis.
Labi. Šī pat nav moralizēšana. Vienkārši dusmošanās. Tante nomirs. Es nomiršu. Un tad lai dusmojas kāds cits.