Smaržu traipi
Kad tev veidojusies sadzīve un tai ar laiku iezīmējas smaržas - tu iegūsti sadzīves smaržas.
Bērnība - tā bija pasaule, kurā bija ļoti daudz sadzīves smaržu. Un smaržu vispār. Bet bija tādas - parasti ēdiena - smaržas, kuras bija tik pastāvīgas un vietu vai garastāvokļa nokrāsu raksturojošas, ka tās nekad netiku apšaubījis. Tas ir, man nebūtu nācis prātā, ka var tā nesmaržot. Bez kādas citas nozīmes kā vien sentiments - reizumis izraisot arī nelabumu. (Bija cilvēki, kuri oda tā, ka man nepatika. Tāpēc man tie cilvēki nepatika - ar kādu nieku savā smaržu sadzīvē: neiztīrītiem zobiem, nenomazgātām gaļas un ķiploku rokām, 8 darba stundām pelēkā džemperī, kurš man nezināmā un neizskaidrojamā veidā ož pēc veča. Smirdīgas lietas, kurām ir pašām sava pasaule - tās iederas un mājo -, kas mani atbaidījušas, bet palikušas neatšķirtas no visu to pasaules.
Un tad kā grīdas krāsa uz bikšu ceļiem tavā virtuvē novēdī smarža. Skapis. Vai ledusskapis. Ož. Tā. Tik vecmodīgi patiesi. Izslauki - katrreiz, līdz tukšumam, līdz ķēdes lielveikala atpazīstamajai bezrakstura atvērtībai. "Telpa darbam". Klaviatūra nesmird.
Smaržas, tik iznīcināmas, spēj gadiem un gadu desmitiem raksturot cilvēka mūžu. Telpa un laiks, kur oda - pēc zāles, pēc suņa, pēc šķūņa, pēc nakts, pēc peļķes, pēc dīzeļa, pēc desmaizēm, pēc tomātu stādiem, pēc lietus vai degunā līpošiem mīnus divdesmit grādiem - bijusi tik blīva un piesātināta savā bezmērķa vienreizībā - pirmreizībā. Bet savā vienpatīgajā pasaulē, kurā netiek nevēlamas smakas vai smaržas, kura pieder tev vienam, kur tu vari iznīcināt visu, ko vēlies, nesmaržo. Līdz sadzīve pati sāk ost. Kā veci cilvēki ož. Vai pārāk sen nevilktas drēbes. Tu ceri, ka nesmaržo - un gaidi, kad vasara attaisīs logus un putni iesvilpos tieši tik daudz, lai pietiktu, jaunu, ne pārāk, bet tomēr mazlietiņ tonētu gaisu.