kā to ņem. mēdzu domāt līdzīgi. bet..
nomokos ar apātiju vs neirotismu vs vēlmi, lai ir veselīgi vienalga. un, ja tam visam vēl piejauc edgaru alanu po un to, ka teorētiski piekrītu daoismam un determinismam, un tam, ka neko nevar glābt, neko nevar mainīt, tad tur kaut kas jau sāk veidoties. nu, un nevar noliegt hipsterīgo ironiju starp visu to teoriju un pilnīgi fucking nelabojamo traģēdijas spiedienu, kas skan manā galvā kā Bēthovena 7. simfonijas otrā daļa