Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2013-01-15 18:58:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis:que pasa paradox

joprojām par visu to pašu - laicīgi mūžīgo
Varbūt tieši izvēles ilūzija rada patības izjūtu. Tā brīvā telpa, kas paveras vismaz vienas pozitīvas alternatīvas priekšā. Kamēr negatīva motivācija vienmēr ir tikai loģiski neizbēgama sekošana jaunākajiem universa notikumiem, situācijas, kurās pašreflektējoša būtne šķietami pati var modelēt savu nākotni, veido tās pašradošo identitāti: es pats sev es.
Tiesa, nav labuma bez ļaunuma. Sevišķi jauktā sabiedrībā. Varbūt pasaulē, kur visi dzīvotu pārticībā un bezgalīgā lepnumā (teiksim tā - kreisās rokas ceļā), nebūtu it nekādas frustrācijas, un tāpat arī pasaulē, kur visi lietas darītu tikai tik daudz, cik nepieciešams (teiksim, ka šis ir labās rokas ceļš), neejot vairāk meklējošās galējībās, ļaudis varētu neizjust spiedienu no tās bezgalīgās augstprātības, kas mūsu primātu smadzenēs piestartē varasgribas mehānismus (kā zināms - visas sociālās motivācijas ir par varu, nevis, piemēram, patiesību vai taisnīgumu, kas ir jau līmeni augstāka padarīšana: indivīda un abstrakciju sfēra), kuri, savukārt, rada frustrāciju, saskaroties ar loģisko nevēlēšanos atteikties no patiesā - faktiski tādas izvēles vairs nav. Bet tiem, kas tic izvēlei, brīvībai, nenoteiktībai, haosam, protams, tic, ka izvēle pastāv vienmēr, kas tikai baro to augstprātību pār nabaga "zombijiem", kuri nav spējīgi pārkāpt "iemītās taciņas" robežas (vai kā tamlīdzīgi; lieki būtu runāt par patības piekritēju aprobežotību).
Lai vai kā - šķiet, ka tas ir tas kvalitatīvais lēciens starp augstprātību un pazemību: apjēga, ka nav neviena, kam būt lepnam. Dieva arī nav (just in case). Viss vienkārši ir, viss vienkārši notiek. Var, protams, teikt, ka arī "es" un "griba", un "lepnums" vienkārši notiek (tā ir), bet to godīgi var teikt tikai no kvalitatīvi augstākas pozīcijas, kur šis izteikums vairs nav personīgi aktuāls.
Te nu iezīmējas vēl viena pasaules traģikas šķautne - brīvība pret neizbēgamību, patība pret visību, neatkarība pret likumsakarību, lepnība pret pazemību, dzīvie pret zombijiem, uguns pret ūdeni. Tomēr izskatās, ka pastāv arī zināma starpstadija, kur cilvēka neviendaļīgās smadzenes spēj pavērsties pašas pret sevi, lai ilgstošā un mokošā cīņā izšķirtu - vai kvalitatīvais lēciens noslēgsies augšā vai apakšā (ar visām no tā izrietošajām sekām).


Paradox...
Yo, feel the flow
Que pasa paradox
Gente adelante, you know it never stops
Yo, feel the flow
Que pasa paradox
Gente adelante, you know it never stops
Yo, feel the flow
Que pasa paradox
Gente adelante, you know it never stops
Yo, feel the flow
Que pasa paradox
Gente adelante, you know it never stops
Paradox...
Paradox...
Yo, feel the flow
Que pasa paradox
Gente adelante, you know it never stops
Yo, feel the flow
Que pasa paradox
Gente adelante, you know it never stops...
Paradox...
Paradox...
Paradox...
Paradox...



P. S.
Te būtu vieta runāt par pašapziņu.

P. P. S.
Bez šaubām, no šī punkta izriet virkne sekojošu konfliktu un potenciālu pārsprieduma tēmu, no kurām mazākā nav "iekšējās izdzīvošanas metodes, atsevišķajam saskaroties ar vispārējo". Izdzīvojuši mēs esam kā zemāka līmeņa būtnes. Protams, seksīgi tur kompji un šit, bet ko ar viņiem iesākt, ja nav pat elektrības? Viss ir sarežģīti. Un, jo īpatnējāks modelis - un jo nepieprasītāks -, jo skaidrāk tam lemta iznīcība. Padoms katram iesācējam: esi kā vairākums! Bet to mēs zinām jau ģenētiski, tikai dažiem no mums sākotnējais "vairākums" var būt slima minoritāte vai arī piedevām vēl tāda, kura iemāca, ka vairākumam tu esi nicināms; un vairākums ir visur, līdz ar ko - tu neesi derīgs nekam, un visa izdzīvošanas koncepcija pārtop par ņirgāšanos pašai sevī.

P. P. P. S.
Un vispār - ticība "sev" ļoti, ļoti stipri līdzinās ticībai "Dievam", lai neteiktu, ka tā ir tieši tā pati smadzeņu funkcija. A ko tu domāji - ticīgie necīnās par ticību? Praktiski ar to vien nodarbojas. Bet uz āru izturas tā, it kā čotka ticētu. Un cits citam saka: "Ui, turies, nezaudē ticību - Dievs visu atrisinās!" utt. Jā, "tu varēsi" - bļe, ja apstākļi sakritīs. Doh! Zinātne vismaz 100 gadus jau ir garām tam punktam, kad būtu vērts turpināt runāt par "sevi", par "savu spēku", par "pašapziņu" tāpat kā par "Dievu", "Dieva spēku" un "Dieva mīlestību". Tomēr tāda tumsonība tuprina pastāvēt un postīt visu, kas attīstījies pēc tam.

P. P. P. P. S.
"Ignorance is bliss".
Un vajag kādu un kaut ko, kas pārliecinātu palikt uz zemes.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sardiine
2013-01-15 21:36 (saite)
Izvēles ilūzija, iespējams, reizē ar patības izjūtu rada arī patības drāmu - apceres un iekšējo šaustīšanos par to kā man vajadzētu rīkoties, vai es rīkojos pareizi, varbūt vajadzēja darīt savādāk, vai - ak, dies', kādu kļūdu es pieļāvu, ja vien varētu visu sākt no sākuma...
Brīvās izvēles ilūzija nes sev līdzi arī atbildības nastu un vainas apziņu. Ar to nevēlos sacīt, ka norišu deterimistiska izpratne visu atrisinātu, bet tā varbūt dotu iespēju tik daudz neieslīgt apcerēs par to "kā būtu bijis" un tml.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]po
2013-01-15 21:37 (saite)
Tā gan.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?