visi
Cilvēki ir šausmīgi. Katrs pa savam. Tie laimīgie pretekļi, kuri neciena kroplo vairākumu, sludinot citiem neiespējamu pozitīvismu, un visi tie necaurredzamie kropļu pūļi, kas tiepjas kā ievainoti zirgi un sper, un šņāc, un trako. Fak, bet, jo mazāk manī ticības dzīvībai, jo vairāk es spēju katru... ne "mīlēt" varbūt - šo svēto vārdu negribas vazāt - bet katrs kļūst aizvien reālāks, intīmāks, traģiskāks. Sūds ar varoņiem un komēdijām - tas ir sekliem prātiem. Vismaz seklā izpildījumā, kā nu tas iznāk, tik bieži. Ne tā, ka traģēdijas netiktu pasniegtas sensacionālā dzeltenās preses formātā. Bet katrā gadījumā sajūta kā kara laukā, kur pat pretinieki ir brāļi, un tāpat tu šauj un tu krīti, un viss nekam, nekam.
Tajā pašā laikā, protams, kremt, ka citi izmanto funkcionālus trikus, aplamības, kuras darbojas, pašiem nezinot. Tā ir tā pareizā lieta ko darīt - ticēt no sākuma līdz galam, kamēr tas darbojas. Vienalga kas. Kāda gan ir alternatīva? Spīdzinoša patiesība, agresīvs audzējs, brūkošs kāršu namiņš - visu roku nolaišanās un butaforiju briesmīga gāšanās orķestra bedrē. Nāve, posts, iznīcība - patiesība. Klintsbluķu bezkaislīgā velšanās pāri dzīvām un jūtīgām būtnēm - tāpat vien. Tāpat. Tā ir. Vienkārši.
Jā, nu, kaitina ticīgie, cerīgie, [...]. Bet jauki, visam brūkot, tuvoties atskārsmei, ka viss brūk visiem - un nav nekādas apdrošināšanas, nekādas glābšanas, nekādas cerības - tik vien kā nazi pie rīkles turoša mīlestība.