|
[Dec. 7th, 2014|11:32 pm] |
mājas balīte. Skan klusināta mūzika, dzeram tēju spilvenos, pļāpājam. Viena meitene nepārtraukti runā pa mob. Skaļi. Par kādiem kaitinošiem sīkumiem - laiku, svētkiem utt. No istabas ārā neiet. 20 min turpinās šī spīdzināšana
- es tevi mīlu - viņa pabeidza sarunu un piesārtušiem vaigiem iegrima spilvenos pie mums. Smaidoša. bet nedaudz sintētiska
- klau, piedod, mēs nevarējām nedzirdēt Tavu sarunu. Man šķiet, tu to tā vēlējies. es saskaitīju, ka tu viņam atzinies mīlestībā 4 reizes. Cik reizes viņš pateica to tev?
Viņa izplūda asarās... |
|
|
Comments: |
| From: | usne |
Date: | December 8th, 2014 - 12:45 am |
---|
| | | (Link) |
|
pat, ja šķiet rīkojies audzinoši, tas, ka pamanīji un pateici, ir patiesi draudzīgi un īsti.
es nezinu. Man šķiet, ka katram ir tiesības uz savām ilūzijām. baigi sarežģīti tas viss
| From: | usne |
Date: | December 8th, 2014 - 11:45 am |
---|
| | | (Link) |
|
ir gan, bet šajā gadījumā viņas rīcība kaut zemapziņā uzprasijās uz viedokli, kā jautājumu, kuru baidās pats sev formulēt.
Oh, un es jau biju aizmirsusi, kāpēc man nav draudzeņu un mājas ballīšu ar spilveniem un draudzīgu papļāpāšanu.
es jau biju aizmirsusi, kāpēc izvairos no tām. un mani pašu arī tur patālāk no tām
bet pareizā sastāvā, ilgumā un formātā tas ir visnotaļ dziedinošs pasākums
From: | petro |
Date: | December 9th, 2014 - 10:49 am |
---|
| | | (Link) |
|
Tas, ka neteica to pašu vēl neko nenozīmē. Tāpēc, ka īsti veči neraud ... un nerunā par jūtām, jo tās ir tādas veceņu klačas un tas ir pazorno. Un līdz sapratnei, ka nekā pazemojoša tur nav, no tīņu vecuma parasti paiet ļoti daudzi gadi, pat desmiti gadu. Drīzāk, ja runātu būtu jāaizdomājas par pretējo. Par klasisko dialogu jau kopš neatminamiem laikiem: - Vai Tu mani mīli? - Mīlu, mīlu. Un tagad gulies!
| |