Ziniet? Es neticu tām runām par vientulības gaišo pusi, par apzināto un lepni pausto vēlmi būt vientuļam. Neesmu nevienu tādu personu līdž šim satikusi, kurš šajā ziņā tiktu tālāk par gudru runāšanu. Toties pretēju piemēru gan pietiek - visriņķī ir papilnam cilvēku, kuri jūk vai prātā no vientulības smagās nastas. "Iemīlas" momentāli (ka tik būtu kāds); kniebjas ar ko pagadās, lai tikai nebūtu vientuļi; sievietes paliek stāvoklī, lai tikai beidzot izmuktu no mūžīgās vientulības; laiž pasaulē tos nabaga bērnus & pat precas ar ne-ļoti (vai vispār ne-) mīlamiem cilvēkiem, lai nebūtu vienas. Un vīrieši tāpat. Nezinu - varbūt mazliet vairāk baidoties no fiziskas vientulības? Tomēr, tas pats vien ir.
Es nepretendēju uz diskusiju par emocionālās-fiziskās vientulības iespējamajām atšķirībām, nedz arī vientulības/pašpietiekamības jēdzienu niansēm, nē. Tikai gribējās pateikt, ka pietiek reiz par to vervelēt, kad apkārt šitādas lietas notiek.
Jo cilvēks nav vientuļa sala.