Atļāvos pierunāties un tiku aizvesta uz "Love Actually".
Žēl, ka neklausīju
posheiko un neaizgāju jau agrāk, bet varbūt arī labi - koncentrētā pozitīvas ievirzes domu un pat laimes sajūtas injekcija šovakar bija pašā laika.
Kak v raz! Piemēram, pēdējās 20min - patētiska mūzika, ~ piecu klasisku un labi uztaisītu
hepī-end sižetu kulminācija... Ko gan emocionāli nestabilai meitenei vēl vairāk vajag? Pieslapināju mistera kabatlakatiņu
ne pa knapo.
Un - lūdzami - neviens ciniķis te nekomentē par tēmu 'stulbās sievietes' vai 'slikta gaume uz kino' ;)