nu tā kaut kā
Ja no tik ierastajām (vasarīgajām) brīvdienām laukos, tu atgriezies un mēģini sākt strādāt 2dienā, pēc pulksten 14, tad nekas labs no tā nesanāk, skaidrs kā diena. Braucu pa pilsētu, skaļi klausījos mūziku, pa vidam smērēju neatmazgājami netīros ienadžus un saskrāpētās rokas ar krēmu, kā rezultātā uz stūrēšanu koncntrēties arī nav reāli. Un štukoju, ibio, nu kas man ir svarīgi? Nesasist mašīnu? Paspēt kaut kur?
Ai, vakar, piemēram, beidzot nolasīju kazenes, labi, ka pagājušonedēļ lija, daudz lielākai daļai ražas bija iespēja nogatavoties, nevis sakalst un nobirt tāpat. Un tad es tā lasīju (ilgi tas bija un sāpīgi arī) un beidzot noformulēju - ja man jāizvēlas - būt izcilai jaunajai žurnālistei vai izcilai draudzenei, mājsaimniecei, meitai un mazmeitai, tad es ņemo to otro. Jo manā variantā nošaut abas bundžas nav iespējams, nu, nesanāk, lai kā gribētos. Un negribas nemaz, patiesībā.
Tā nu es te sēžu un h*&^% zaņimajus, patiesībā ražoju brāķi (brīnos, kāpēc to pamanu tikai es pati?) un domāju, kā lai ātrāk noformē visu un tiek pie savām svarīgajām lietām un uz svarīgajām vietām.
Divas vīkenda naktis beidzot pārlaidām teltī, pirmo reizi šovasar. Vienu pie Apaļā ezera, otru - Ogrītes krastā. Saldi tas bija - pirmajā naktī visādi ūdensputni ņēmās pa krastu un klaigāja, otrajā līdz ar gaismu lietus sāka čabināt pa jumtu... Tieši, kā vajadzēja. Wake up with the rain falling on a tin roof.