Baznīca
Tik tikko atgriezos no baznīcas apmeklējuma (lieki piebilst, ka neko tādu parasti nedaru... pat ekskursijās). Tās pašas, uz kuru uzaicināja Džonijs.
Tātad, šorīt sapucējos un pamodos pat samērā laicīgi (un nolūzu uz vēl 2h), satiku Džoniju, un kopā ar viņa "brāli un draugu" Džonu un viņa māsām (par asinsradniecību gan pārliecināta 100% neesmu) Evu un Matildu devāmies uz baznīcas..telpām?..centrā.
Bijām gan laicīgi, bet pa ceļam šie vēl paspēja izrāties ar pāris min kavējošajām meitenēm, kā arī uzvaroši paziņot man, ka "Vakar mana valsts sakāva tavējo. Jā, iesita 10 vārtus!" Džonijs smaida. "Ā, tu esi no Latvijas? I am not sure if you like football.." pēkšņi top skaidrs Džonam. Jāpiebilst, ka ganieši ir lieeeeli futbola fani. Saku, ka man patīk uzspēlēt futbolu.

Baznīcā meitenes mani pierunā sēdēt koristu vietās teju pašā priekšā, sānos, jo tur būšot vēl cilvēki, kas nedzied, bet sēž un klausās. Unless you feel uncomfortable, Mazliet uncomfortable jau jūtos, bet piekrītu.
Koris ir lielisks. Gan tikai viena baltādaina meitene. Pēc pirmās dziesmas visi sāk skaļi murmināt un klusi kaut ko dziedāt - lūgt, slavēt... pēc otrās vai trešās visi sen jau dzied korim pilnā skaļumā līdz un dejo. Dziesmas laikā aktīvākie aizdejo līdz skatuvei.

Ik pa mirklim kāds no koristiem vai publikas pasaka īsu sprediķi/lūgšanu, paaicina uz citiem baznīcas pasākumiem, bet pēc kāda laiciņa pie runas tiek viens cilvēks, kurš arī turpina. Pāris reizes runas laikā pareklamē otra mācītāja grāmatu arī :)
Faktiski, tīri sakarīgs sprediķis un pat atšķirībā no visām pierastajām kristiešu ciešanām, iedvesmojošs - nobeidz ar aicinājumu domāt un krāt pozitīvas domas, piekrāt pilnu prātu ar tām, lai velnam tajā nebūtu vietas.

Tomēr paši interesantākie salīdzinājumi ir ar visiem kārdinājumiem u.c., jo sprediķis ir par paškontroli un dvēseles (gara) augļiem... sēžu, klausos un velku paralēles ar sen dzirdēto Budisma un emocionālās inteliģences lekciju. Ir, ir! Un lektors arī še labs. Paņēmis līdzi maisu ar pagarinātājiem un lampiņu, un stāsta, ka slēdzis ir Dievs, gaisma ir Kristus un mēs spīdam, ja mūsos ir viņa gaisma (vai ko tādu), un visā vadā ir "gara augļi", vads ir viens, un tomēr, tas sastāv no vairākiem augļiem.. vienu atņemot, kaut kas zūd utt. Un visa publika ik pa mirklim visas runas laikā tik saka: "Yes! A-men! Yes Lord! Yes Christ" utt. Katrā ziņā, runa ir labi būvēta. Blakus sēdošā jaunkundze gan ik pa mirklim smejas par piemēriem par ēdienu, piem. "Un ko jūs darītu, cik daudz jūs ēstu, ja tagad baznīcā būtu bufete?". Pieņemu, ka viņa ir izsalkusi. Mani savukārt sasmīdina piemērs par to pašu paškontōli, kas tiek piemērots dažādiem ļaudiem: jaunām meitenēm, kurām ir īsi svārki, kurus tās cenšas novilkt zemāk (aka uzprasās), veciem vīriem, kuriem jāsaprot, ka nevar vairs tik daudz skriet (un vēl kādi daudz piemēri).

Vēl apkārt bizenē nenormāli daudz bērnu, bet pēc aptuveni pirmās stundas tie tiek sakabināti pie virves un, mūzikai skanot, dodas uz svētdienas skolu.
Jā. Un ļoti sirsnīgi un atvērti cilvēki. Plus - lielākā daļa iepazīstas. Daži saka, ka varu droši nākt vēl. Un ļoooti smuki saģērbti visi. Noteikti jāatzīst, ka āfrikas izcelsmes sievietes ir ļoti izskatīgas.