Padalīšos ar iespaidiem
Vakar Varšavā bija Džordana Pītersona lekcija. Šīs tūres formāts ir tāds, ka droši varu bez spoilerēšanas pastāstīt, kā gāja.
Pasākums notika lielā izstāžu hallē, brīvu vietu nebija. Mēs savas biļetes nopirkām uzreiz, kā tās parādījās pārdošanā, pirms kāda pus gada.
Pati lekcija sākās ar kādu 30 minūšu nobīdi. Konferensjē lomu bija uzņēmusies Džordana sieva Tamija. Tika ieturēts Q&A formāts - Tamija lasa no zāles iesūtītos jautājumus, Pītersons atbild ļoti gari un plaši, bet tomēr par lietu. Lekcija bija mazliet virs pusotras stundas. Tika uzdoti kādi pieci jautājumi. Pirmais: Ko Pītersons gribētu pateikt Solžeņicinam? Īsajā atbildē: Izteikt pateicību. Garajā - Pītersons runāja, par apmēram to pašu, ko 12 noteikumos pie: Nemelo. Vienīgi bija redzams, ka CAEiropas vēsturē tomēr Pītersons nerok gana dziļi. Solžeņicinu tomēr nevar uztvert kā svēto mocekli, ignorējot viņa dzīves pēdējo posmu, kad viņš atgriezās Krievijā un brāļojās ar Putinu. Ar Solžeņicinu līdzīgi kā ar vairumu no krievu opozicionāriem, tas, ka viņus smagi sit viņu pašu vara, neizdauza no viņiem lielkrievu imperiālismu un Krievijas sevišķuma murgus. Jā, viņi ienīst caru/komunistus/Putinu, bet ne to pašu iemeslu dēļ, ko krievu iekarotās vai apdraudētās tautas. Parasti visiem šiem rietumos pielūgtajiem krievu domātājiem sāp, ka viņu mātušku šitik nemākulīgi pārvalda. Otrs Džordana šāviens garām bija Leha Valensas pieminēšana pasāžā par varonīgu stāšanos pretī meliem un patiesības uzvaru. Valensa bija stukačs, kas par naudu, sadzīves tehniku un dzīvokli pādreva represīvajiem savus biedrus, vēlāk kā prezidents izmantoja administratīvos resursus, lai izzagtu arhīvus, bet tā kā viņa pakalpiņi pietiekami labi nezināja dokumentu aprites sistēmu Polijas Tautas Republikas iekšlietu struktūrās, tad visu nozagt un iznīcināt neprata. Vēlāk postkomunistu estabilišments mēģināja iznīcināt vēsturnieku, kas šo izvilka patiesības gaismā reputāciju un karjeru, bet nespēja, jo trāpīja uz ļoti sīkstiem vīriem, kas nevienai varai neklanās. Bet nu labi, Pītersons tomēr nav pravietis, kaut arī daudzi zālē klātesošie tā pret viņu manāmi izturējās. Mani iekšēji mazliet uzjautrināja, piemēram, tas, ka ovācijas stāvus viņš saņēma avansā - par to vien, ka ir iznācis uz skatuves. Nu tā parasti nesveic pat vislielākos mākslas grandus. Kaut gan viens puisis, ar ko runāju pēc pasākuma teica, ka tas neesot bijis avansā, bet pateicībā par tām daudzajām stundām, kuras ir pavadītas klausoties Pītersonu YT. Ja runā par publiku, tad, jā, visvairāk bija jaunu vīriešu. Daudzi svinīgi sapucejušies. Vismazāk bija cilvēku pēc 50, bet to var skaidrot ar to, ka pasākums notika angliski bez tulkojuma un galvenā Pītersona platforma ir YT, ko vairāk patērē jaunāka publika.
Nākamais jautājums bija par to, kā runāt ar cilvēkiem, kas negrib vai nav spējīgi uzklausīt, galvenokārt ideoloģisku apsvērumu dēļ. Te Pītersona ieteikums bija vispirms noskaidrot vai vispār ir jārunā, bet ja tā ir, piemēram, persona no tuva loka, tad jāsāk ar to, ka nevis jāmēģina runāt, bet uzmanīgi jāklausās un jāvēro. Kā arī Pītersons deva dažus praktisku padomus komunikācijas tehnikās. Principā mācīja izmantot spoguļošanas paņēmienu.
Nākamais jautājums bija par to, kāpēc Pītersons ņem tik lielu naudu par iespēju viņu satikt pēc lekcijas. Uz meet and greet bija jāpērk atsevišķa biļete, kas maksāja 700 zlotus. Arī pats pasākums nebija gluži pa lēto - 250 zloti. Īsā atbilde: "Jo es esmu ļauns kapitālists un nekad to neesmu slēpis."Garā par to, ka nav nemaz tik viegli izdomāt adekvātu cenu intelektuāla darba auglim vai ierobežotam resursam. Dalīt par brīvu - nav taisnīgi pret autoru. Principā Pītersona argumentācija mani uzrunāja, jo pati esmu bijusi situācijās, kur no manis mēģina izkļaņčīt mutisku tulkošanu kādā pasākumā, jo kas man grūti?
Nākamais jautājums bija, ko darīt Polijai, līdz kurai visā pilnībā vēl nav atnākusi woke šņaga, kā labāk sagatavoties? Pītersona ieteikums stiprināt pašam savu ģimeni, attiecības ar laulāto, bērniem, vecākiem, radiem. Nākamajā kārtībā - iesaistīties savas lokālās kopienas dzīvē, ja var caur draudzi, tad savas apkaimes un pilsētas dzīvē un tikai tad valsts politikā, ja pietiek resursu. Principā arī Skrutons ieteica līdzīgu ceļu. Vienā Q&A, kur jauna sieviete jautāja, ko viņai darīt brūkošu vērtību pasaulē, viņš atbildēja, ka piedzemdēt bērnus un izaudzināt tos par krietniem cilvēkiem. Par bērniem arī Pītersons runāja savā izvērstajā atbildē, ka cilvēku populācijas pieaugums ir nevis lāsts, bet iespēja. Jo ar katru jaunu cilvēku rodas nevis problēma, bet lielāks kopējais neironu spēks, lai šo problēmu atrisinātu.
Pēdējais jautājums bija par to, ko Pītersons ieteiktu topošajiem un jaunajiem psihoterapeitiem. Īsā atbilde - lasiet grāmatas no mana ieteicamās literatūras saraksta. Garajā atbildē bija afirmatīvās metodes, kas pēc šībrīža rekomendācijām, ir vienīgā pieņemamā kritika. Pītersons izsmēja to sakot, ko tad, ja jūsu pacientam ir suicīdas domas? Jūs teiksiet - Dari to, tu to vari! Kopumā Pītersons izslēdz iespēju, ka terapeits var pateikt, kas jādara, terapija var tikai palīdzēt civēkam pašam saprast un izdomāt savu ceļu.
Tā, esmu padalījusies. Labprāt palasītu atsauksmes, par Tallinas lekciju.