Mans ienaidnieks
Hotai gadījums ar aizmirsto bērnu atgādināja man bērnības vienu no lielākajiem murgiem.
Man bija kādi +/- 10 gadi, importa filmas bija kaut kas tāds, kas OBLIGĀTI bija jāredz. Un paklīst rajonā baumas, ka ir Filma. Ārzemju. Par citplanētiešiem. Ar šaušanu. Purčika pagalmā džeks, kas to jau ir redzējis ir karalis. Man arī jāredz. Ir tikai viena problēma - kiņčiks, kurā rāda filmu, saucas "Oktobris". Āgenskalnā. Nu, principā, ārzemes.
Tātad. Agrā sestdienas rītā Plāns tiek saskaņots ar senčiem. Seanss ir 14. Es gribu redzēt pēc iespējas ātrāk, bet vecsenčiem vēl kaut kas jādarot, es varot doties, izstāvēt rindu, nopirkt biļetes un tad satiktos pie kiņčika. Sarunājam, ka 13:55 tiekamies pie ieejas. Sabāžu kapeikas un rubļus zeķēs, iegaumēju visus transportus, dodos ceļā. Āgenskalnu atrodu ātri, Nometņu ielu arī. Laiks man ir itkā daudz, bet skrienu meklēt kino. Redzu rindu, redzu uzrakstu, stājos galā un gaidu. Ticis līdz kasei nosaucu filmas nosaukumu, kasiere par mani iesmej. Kas to būtu domājis, uz vienas ielas ir 2 kiņčiki! Fāk! Nesos uz otru, pulkstenis tuvojas vieniem, bet pie kases tikai pāris cilvēki. Biļešu uz 14 vairs nav. Izmisumā apsveru visus par un pret un ņemu uz 16. Izeju ārā. Sākumā sēdēju uz kino trepēm. Nemanāmi biļetes tiek ieslidinātas rubļu vietā zeķēs. Tad aizgāju uz gastronomu, atdevu gandrīz visas pēdējās kapeikas. Atgriežos sēdēt uz trepēm. Mani aizdzina. Ielas pulkstenis bija kaut kur tirgus rajonā, tāpēc sāku skrējienu - pulkstenis-kino-tramvaja pietura-kino-pulkstenis... Senči taču mani satiks, viss būs labi... Senčus nesatiku. Līdz četriem biju veicis kādus 20 skrējienus iepriekšminētajā maršrutā. Tāpēc joprojām Nometņu ielu vienlīdz ienīstu un pazīstu. Mīziens arī bija atrasties tajā rajonā, plus vēl mīziens par kāvienu, ko dabūšu par to, ka neesmu saticis senčus. Stress un mīziens augstākajā pakāpē iestājās, kad sapratu, ka senčus nesatikšu. Tā nu smagi un nemanāmi nobimbājies velkos iekšā uz seansu četros. Filma bija zašibis! Sēdēju pa 3 vietām, jo biļetes bija paņemtas arī vecmuterītei un vecfāterim. Karoč, kā varonis noskatos filmu, izeju ārā, secinu, ka gastronomā atstāju visu naudu, kas paredzēta ceļam atpakaļ, jo biju cerējis, ka braukšu ar senčiem. Ceļu līdz mājām neatceros, laikam braucu pa zaķi un skrēju, bet atceros divus būtiskus faktus. Pirmkārt, senči bija dabūjuši biļetes uz 14 un noskatījušies filmu pirms manis. Otrkārt, dabūju pa kaklu par vazāšanos riņķī. Bet mazāku, nekā biju plānojis saņemt.
Filmas nosaukums bija "Mans ienaidnieks".