Es gribu visu. Jā.

P.S. "Dzīve kā gribu.lv"

...ej pie sevis, jau tuvojies, jau pavisam tuvu, varēsi drīz aizsniegt savu kurpju purngalus,bet tad atceries par ģimeni un sajūti, ka Nezināmais spēks ātri parauj tevi apkaļ un tu izvairies uz visiem laikiem tuvoties sev, domājot par citiem, tiem, kas saucas -- ģimene ...


varbūt, ka pieļauta kļūda ceļā uz mērķi ...

varbūt, ka tā tam vienkārši jānotiek ..

kas to, lai zin`, bet lasot šo rkastu, kaut kā sajutos vairāk pie zemes un atkal saku -- paldies ....

ģimenei jābūt mājoklim, ne krātiņam.

bet vai nav tā, ka krātiņš pārvēšas par mājokli un vairds nespēj saskatīt atsķirību, tikai jūti - kaut kas nav lāgā ....????

mm.
es teiktu, ka mājoklis (vieta, kurā esi brīvs un vari izpausties) pārvēršas par krātiņu (vietu, kur tevi ierobežo pienākumi, saistības). Nevis otrādāk. kaugan tā jau laikam arī tu domāji.

Un gandrīz vienmēr sākotnējais patvērums, kas parasti ir ģimene, ar laiku nevsi sargā, bet smacē. Bet tur jau nav vainīga šī institūcija kā tāda. Tur drīzāk ir vainīga cilvēka paša uztvere. Pakļaujamies tam, ka ir jābūt atbildīgiem apr to, ko pieradinām un tad mocāmies. dazhreiz jau sanāk tā, ka esam atbildīgi par tiem, kuri pieradina mūs - kā tas būtu ģiemenes gadījumā.

nomest važas, vnk iziet pa durvīm un neatgriezties. vai atgriezties nebrīdinot. nerunāt, ja nav vēlmes. Pārsvarā jau visi brīvības impulsi tiek nogalināti mirklī, kad viņi sāk veidoties smadzenēs - tik ļoti esam sevi ierobežojuši ar to, kā jādzīvo. Un tad sākas iekšējās kliegšanas, trauksmes, agresijas, ne-miera izjūtas, sirdsapziņas pārmetumi un morālās lomkas. tas viss tikai tādēļ, ka iekšējā izjūta, vērtības, dvēsele, sirdsazpiņa, sauc to kā gribi pārāk ilgi ir marinēta šajā sabiedrības modelī. Un tu to izjūti. tu jūti, ak neavr elpot, ka nav gaisa, ka gribas vnk salauzt kaukādu barjeru un izkļūt no aploka, bet nevar - jo, pirmkārt, ir grūti nodefinēt vēlmi, tik ļoti viss ir apslāpēts un, otrkārt, vērtību sistēma ir pārāk ļoti jau saindēta ar atkarību un atbildību indi. Mēs esam saķēdēti kā suņi pie savām suņu būdām. tie, kas uzdrošinaš ķēdes saraut, pārsavrā tiek izstumti, nozākāti.

mmm, es aizrāvos. es pārlasīju, ko pati uzrakstīju un redzu - nav pateikts nekas, vismaz ne tā doma. esmu apkaŗt lidinajusies, bet neesmu pieskārusies. Jāiemācās lakoniskākai būt.

es gribēju teikt - tu neesi atbildīgs par to, ko pieradini. Tu esi atbildīgs par to, vai tu pieradinies.

labi, pieradumu laužam, bet atbildība paliek - ja saņemās un kļust par cūku bez atbildības, tad tik un tā no cerēta miera diez vai būs liels labums -- miers - uz brīdi, līdz nākamā krātiņa izveidei -- un, lai arī šobrīd tā ir ģimene, kur ir paļāvība, ka ģimenes krātiņā pēkšņi neieradīsies neaicināti metinātāji un nesāks būvēt jaunu, mazāku krātiņu ar piekārtni - darbs --

eh -- smiads rodas sejā, - tiktāl tas viss ir samudžinājies, ka liekas, būs jāsēžas pie mūzikas -- tur vari attīrīties un piedirst tiem, kas saka, ka tāda māksla nav vajadzīga, kurā cilvēks tīksminās par sevi. (bet, ja tas palīdz, nu kāpēc ne, kāpēc, ne, kāpēc ???)

patiesībā ir vienalga, ko un kā kaut kas tiek darīts. Galvenais - lai ir labi.

un kāpēc tu tā - "cūka bez atbildības". Tev ir baigie stereotipi kaut kādi iesēdušies, šķiet. Atbildība jau neraksturo cilvēku. vienkārši - katram pašam par sevi jābūt atbildīgam, nevsi jāuzkrauj tā nastiņa otram.

un vēl, nav īpaši jēgas daudz štukot par to kā ir, kā bija, kā būs. Vaijag būt pēc iespējas lielākā līdzsvarā un tad viss pārējais arī būs ;) Mirklim ļauties.

ļāvos mirklim
apgāju spoguļa otrā pusē
interesanta haosa kārtība, daudz aizmirstu lietu un ap lietu virmojošās atmiņas
kā ir Tev - viegli ļauties mirklim, tā vienkārši - nedomājot?
(kaut kā šķiet, ka piespiesta mirkļošanās ar` nav lāgā un tāpat sanāk štukošana par to kā ir, kā bija, kā būs)

tie paši meli aprok galu galā dabū galu ...

viss ir koks ar diviem galiem.
ņem to, kas tajā mirklī labāk patīk. tāpat visu dzīvi nenodzīvosim ar vienu un to pašu koka galu saujā. pat ne ar vienu un to pašu koku...

par mirkli un mani. Es domāju par to, kas bijis un par to, kas būs. es iekļauju šīs domas savā ritumā, bet viņas ir gaisā karājošas, kā līdzeklis kuru var izmantot, bet ne kā iezīmes, pie kurām jāpieturas.

Es esmu te un tagad. es esmu bijusi agrāk un notiekti, ka būšu arī vēlāk. neiespringt.

es stāvu tepat. tagad tu man nogāji garām. Saskaŗš divas pasaules. varbūt saskarsies vēl.

paņemt visu, kas labs un slikto izmest.

ļoti gribu nodzīvot ar vienu koku līdz mūža galam - kopt, cienīt, sargāt ... -
tādēļ pa brīdim samierinos ar lidojuma robežām apļveidīgā krātiņā, jo visas likstas, kas notiek, ir jau bijušas, tik tagad, citādākas ....

slikto negribu mest laukā, žēl to citu, kas paņems ...

slikto ietērpju savādākā ietērpā un labu prātu dodu tiem, kas ņem ...

____________________________________________________________________

bet Tu,- Tu taču esi mainījusies 100 reižu, vai ne tā?
Vai tā labāk var justies?

hmmm, mainījusies?
a zini, neesmu :)
es biju uz laiku iekapsulējusies un ierāvusies. Bet kopš sevi apzināti atceros normālajā vecumā, kad rodas domas, pasaules uztvere un tā tālāk - nekas nav mainījies.
Ir shis tas pielāgojies, advancējies. Ir nianses un tā. bet kodols jau paliek tas pats. ;)

a par to koku - nebaidies. siikaak neiedziljinaashos.

:) nebaidos, ka iedziļināsies, baidos, ka kāds cits iedziļināsies, kaut gan -- arī nē --
šodien ir tāda dīvaina atklātības sesija, - no tā gan metas bail.

__________________________________________________________________

Betvai Tavs kodols nekad nav ticis apzināti virzīts uz novirzi no normas?
Neiedziļinoties sīkumos, ļoti vispusīgi mēģini atbildēt, ja gribi - vai Tu esi pielāgojusies citiem, lai saglabātu līdzsvaru sevī,la pasargātu kaut ko trauslu, sev nezināmu (varbūt pat zināmu, - tad cepuri nost)? ??

par virzīšanu no normas: noteikti, ka ir. tas būtu pavisam naivi domāt, ak nav. un tik naiva jau nu es arī neesmu.

a par pielāgošanos, lai saglabātu sevi: es neesmu apzināti mēģinājusi sevi mainīt, lai labāk iekļautos kautkurienē. Es esmu šo to pievilkusi un atlaidusi, lai labāk varētu izgrozīties, bet tas ir noticis laika gaitā, dabiski, pieslīpējoties dzīvei.

un jā, es zinu to, kas man krūtīs dzīvo un kas būtu jāsarga, jāsaglabā, jāpsaragā. bet tas nav aprakstāms. te nu ir sajūtu, iekšējā pieredze.

un jā, dari skaņu un vārdu spēli. dari gan ;)

vārdu spēle nav manos spēkos, par to lai sirdi pušu plēšs cits, pietiek ar skaņu - - un atrunām par to, ka nav vajadzīga koncepcija tam ko tu dari mirklī, proti, materalizē kaut kādas pusnosakāmas sajūtas. (par teikuma beigām filozofiem būs ko smieties, ceru, ka neesi no viņiem, bet, ja nu tā tomēr ir, tad lai -- prieks daiļo seju, laikam...)

iemīļots vārdu salikums "pusnosakāmas sajūtas".
vispār tā pati doma.

ļaujoties mirklim pievienoju Tavu lietotājvārdu sava žurnāla draugu listei -- vajadzēja, nevajadzēja, - tad jau redzēs ....

jauki ar Tevi aprunāties -- nepārliecinot, neuzpiežot, neikdienišķojot -- vienkārši jauki ....

nē -- ne jauki, bet tīri -- balti --'...

es tev asociējos ar balto krāsu?

a īsumā: kad neredz atšķirību, tiaki jūt, ka nav lāgā - tas nozīmē, ka pienačis laiks pārmaiņām. viņas var arī netikt veiktas, vnk, ejot laikam, atkal kaut kas iekšienē mainās, līdz ar ko pārmaiņas vairs nav nepieciešamas un atkal apmierina iepriekšējā situācija.

mans novērojums ir ka tie cilvēki, kuriem dvēsele ir dzīva, nekad nevar sevi aprakt zem ikdienas - ik pa laikam tā liek manīt par sevi un prasās lidojuma. Cilvēks gan parasti nobremzē - sak, es nevaru tagad piecelties un iet, jo man ģiemne, jo man darbs, jo man pienākums. Muļķības, nospļauties par to. Tā, aks būs īstā ģimene, to gribēsies paņemt līdzi un tā nāks, tas, kas būs īstais darbs, to varēsi veikt vienmēr, bet pienākumiem nekad nevajag ļaut sasiet dziesmu. var jau ik pa brīdim, bet nevajag aizmirst aicinajumu.

esot pats ar sevi un saskaņā ar sevi (kaut gan līdz tam ir grūti tikt, jo pārāk daudz kam jāpārkāpj pāri. pārāk daudz blūķu ceļā) visi notikumi atšķetinās paši. nu ne atšķetinās, vienkārši nekas nevar notikt nepariezi, ja esi saskaņā ar iekšieni.

nu ja, pareizi vien ir - pareizi nospēlēts solo - apsveicu .

nekas arī nepareizi nenotiek, ja uz pagājušo raugās no tālāka skatpunkta un ainavu tver kopumā -- tad jau viss ir labi, pat pārāk labi ... :)

tikai tie sīkumi, tās mazāss strīpiņas, kas veido kopainu rada pārāk daudz sirmu matu, - ko nu tur, lai dara --

izzeja - - ik pa laikam parunāt ar kādu, -

te nu ir tas vārdu spēks

:)
laipni lūgtum. ļoti ilgi nebija šāda saruna gadījusies. varbūt līdzīgas, bet manā uztverē tomēr citādākas.

tā jau te ir - viens no cibas labumiem, lai kā to nievātu un izņirgātu - žēlošnās, depresijas, utml ...- bet, ja kaut kādā mērā palīdz, tad kāpēc gan ne, kāpēc ne?

tomēr tā ir iespēja izrunāt ko tādu, par ko aci pret aci nerunāsi ...

ceru, ka kādreiz vēl būs par ko parunāties ...

uz tikšanos mirklī

...