mm.
es teiktu, ka mājoklis (vieta, kurā esi brīvs un vari izpausties) pārvēršas par krātiņu (vietu, kur tevi ierobežo pienākumi, saistības). Nevis otrādāk. kaugan tā jau laikam arī tu domāji.

Un gandrīz vienmēr sākotnējais patvērums, kas parasti ir ģimene, ar laiku nevsi sargā, bet smacē. Bet tur jau nav vainīga šī institūcija kā tāda. Tur drīzāk ir vainīga cilvēka paša uztvere. Pakļaujamies tam, ka ir jābūt atbildīgiem apr to, ko pieradinām un tad mocāmies. dazhreiz jau sanāk tā, ka esam atbildīgi par tiem, kuri pieradina mūs - kā tas būtu ģiemenes gadījumā.

nomest važas, vnk iziet pa durvīm un neatgriezties. vai atgriezties nebrīdinot. nerunāt, ja nav vēlmes. Pārsvarā jau visi brīvības impulsi tiek nogalināti mirklī, kad viņi sāk veidoties smadzenēs - tik ļoti esam sevi ierobežojuši ar to, kā jādzīvo. Un tad sākas iekšējās kliegšanas, trauksmes, agresijas, ne-miera izjūtas, sirdsapziņas pārmetumi un morālās lomkas. tas viss tikai tādēļ, ka iekšējā izjūta, vērtības, dvēsele, sirdsazpiņa, sauc to kā gribi pārāk ilgi ir marinēta šajā sabiedrības modelī. Un tu to izjūti. tu jūti, ak neavr elpot, ka nav gaisa, ka gribas vnk salauzt kaukādu barjeru un izkļūt no aploka, bet nevar - jo, pirmkārt, ir grūti nodefinēt vēlmi, tik ļoti viss ir apslāpēts un, otrkārt, vērtību sistēma ir pārāk ļoti jau saindēta ar atkarību un atbildību indi. Mēs esam saķēdēti kā suņi pie savām suņu būdām. tie, kas uzdrošinaš ķēdes saraut, pārsavrā tiek izstumti, nozākāti.

mmm, es aizrāvos. es pārlasīju, ko pati uzrakstīju un redzu - nav pateikts nekas, vismaz ne tā doma. esmu apkaŗt lidinajusies, bet neesmu pieskārusies. Jāiemācās lakoniskākai būt.

es gribēju teikt - tu neesi atbildīgs par to, ko pieradini. Tu esi atbildīgs par to, vai tu pieradinies.