Esošajā mājā man kaimiņi parasti klusi, bet šovakar kaut kur blakus blīkšķ durvis un kaut kas skaļi un ļoti nepareizi dzied "No dienvidiem tu".

Vispār šī ir izteikti latviska māja. Neviens kaimiņš uz sveicienu nav atbildējis krieviski.

Bet vēl aizdomājos - ja jau es dzirdu, kā kaimiņi dzied, tad jau arī kaimiņi dzird, kad es dziedu. Neviens gan līdz šim nav nācis un aizrādījis, jo parasti dziedu pa dienu un ne parāk ilgi.

Redzēju sapnī, ka mana jaunākā brāļa draudzene vairs nav kopā ar manu brāli. Turklāt tā meitene nemaz nebija mana brāļa draudzene reālajā dzīvē, bet kaut kāda ietekmelēm līdzīga čiksa no Skotijas, kurā vēl sāka dot man mājienus, ka gribētu ar mani tuvākas attiecības. Vēl es sapnī biju ebrejiete un mēs bijām kaut kādā vairāku stāvu koncertzālē, kad pēkšņi sākās kaut kāda ārkārtas situācija un es nopriecājos, ka tālredzīgi esmu izvēlējusies vietu tuvu izejai. Kaut kā man izdevās paglābties, lai gan vētra pa gaisu nēsāja smagus priekšmetus un pat maujošu govi.

Lidojam ar airbaltic pirmo reizi nemot lidzi ari kalnu sleposanas ekipejumu. Man tas slepes un zabaki savas somas vel kautka ipasji ir jaasapako, lai otra gala sanemtu nesalauztas un nesaskrapetas? Slepju soma aplam plana - tiit salles apkart, vai ka?

Lidz sim ar auto sleposhanas inventars vests, pilnigi jauna pieredze sogad planota

Grasāmies ar vienu čali noslēgt derības, kurš līdz Jāņiem dabūs labāku fizisko formu, bet esam stipri atšķirīgi. Man ir liekais svars un kusls ķermenis, viņš arī gribētu kādus 10 kg speķīša nomest (pārējais ir lieli uzkačāti muskuļi). Katram ir savs ideālais sasniedzamais svars, kuru nu kurš pats uzskata par ideālu.
Kā mums saprast to, kuram būs lielāki sasniegumi, ja izejas līmenis un vajadzības ir tik dažādas? Kā saprast progresa līmeni attiecībā vienam pret otru?

People do well if they can.

Sīkums, bet lepojos ar sevi - atcerējos, ka pierakstījos pie ārsta uz nākošo gadu, bet nevarēju atrast, uz kādu datumu. Piezīmēs nav, telefona kalendārā nav, plānotāja sadaļā "2025" arī nav. Un tad es paskatījos telefona zvanu vēsturē, kurā dienā zvanīju konkrētajam numuram, un pārbaudīju plānotāju attiecīgajā dienā. Un tur skaidri un gaiši rakstīts "Piezvanīt X". Un apakšā ar zīmuli pierakstīts laiks janvārī. Bingo!

Gribu mammai nopirkt ērtus ziemas zābaciņus. Garos, ar ar ne pārāk augstu pildītu neslīdošu zoli. Īpaši bieži viņa ziemas laikā ārā nestaigā, tāpēc vecie zābaciņi viņai ir sabojājušies tādā veidā, ka visa iekša ir forša un ērta, zole - tāpat, bet ir noplukusi mākslīgā āda. Mammai tie zābaki ir tik ērti, ka viņa mani prašņā, vai nevarot nopirkt kaut kādu līdzekli, kas atjaunojot to mākslīgo ādu. Un es viņu saprotu, jo pati nespēju izmest vienas krimināla paskata sandales, kuras ir nenormāli ērtas un glābj tad, kad kārtējās kurpes tik drausmīgi noberž kājas, ka ne ar ko citu nav iespējams pastaigāt.

Laikam jau kādu dienu būs jāaizbrauc uz Dominu, cik atceros tur parasti bija labāks apavu veikalu apkopojums nekā citos veikalos. Vispār jau man patīk pirkt apģērbus sev tuviem cilvēkiem, kuriem es aptuveni zinu gaumi un aptuveno izmēru. Ļoti priecājos, ja izdodas nopirkt ko tādu, kas viņiem patīk un ko viņi valkā. Tad man ir sajūta, ka tas apģērbs vai apavi, kas ir apveltīti ar manām labajām domām, darbojas kā tādas mini bruņas vai amulets, kas sargā man mīļos cilvēkus.

Brālim jau kādu mēnesi tā īsti nav labi pēc plaušu karsoņa. Pazemināta temperatūra. Priekšniecei savukārt bija kaut kāds baigais vīruss, kas sākoties ar sāpošu kaklu. Šodien vienam steidzamam darbam termiņš, ar kuru mokos kopš iepriekšējās nedēļas. Atnāca uz darbu, aizgāju pie priekšnieces, kura vēl nav īsti vesela, atnācu un jūtu, ka man arī sāk sāpēt kakls. :(

Iešu mājās un dzeršu to karsto dzērienu, varbūt jānopērk pa ceļam aptiekā vēl kāds.

Neslimojiet, mīļie.

Šorīt no rīta mamma piezvanīja septiņos no rīta. Sabijos, jo viņa parasti tādā laikā man nezvana. Izrādījās, ka brālis vēl neesot atbraucis, lai gan teicis, ka būšot mājās vakarā. Beigās viss labi un tā.

Bet vispār aizdomājos, ka man ļoti reti kāds zvana. Es jau arī reti kādam zvanu. Kaut kāda baigā vienpate esmu kļuvusi. Piemēram, ar jaunāko brāli vispār pēdējā komunikācija bija pirms mēneša, kad viņš "Bilžu" koncertā uzstājās. Un arī tik vien kā aizsūtīju viņam nofočētās bildes un pateicu, ka uzstāšanās bija ok. Pirms tam apsveicu dzimšanas dienā - oktobra beigās. Pirms tam - neatceros, kad. Man ar jaunāko brāli ir kļuvušas ļoti vēsas attiecības. Gandrīz kā svešiniekiem. Bet - ja tā padomā, tad vienīgā lielā atšķirība ir tā, ka tagad es vairs nemēģinu ar viņu pirmā uzsākt komunikāciju, kā es to darīju agrāk - tas arī viss.

Bet es sapratu arī, kāpēc mani tik ļoti tracina tas, ka mani brāļi laicīgi nedara lietas. Jo es esmu tāda pati. Man pirms vairāk kā trim gadiem beidzās vadītāja apliecības derīguma termiņš. Es noskaidroju, ka to var samainīt jebkurā laikā un - tā kā man mašīnas nav un CSDD Rīgā ir galīgi ne pa ceļam, tad visu laiku to atliku. Turklāt es gribēju sev aiziet kārtīgi pārbaudīt redzi un pasūtināt jaunas brilles, lai nebūtu sajūta, ka es uz ceļa kaut ko īsti neredzu. Tā nu šogad rudenī biju laukos pie acu ārstes, pasūtīju jaunas brilles un gribēju pie reizes nomainīt arī vadītāja apliecību, bet izrādījās, ka tur esot jābrauc uz kaimiņu pilsētu, jo mūsējā apliecības nedod.

Bet nupat MK ir izdevis jaunus noteikumus saskaņā ar kuriem - ja vadītāja apliecība ir beigusies vairāk kā pirms trim gadiem, tad ir no jauna jāliek teorijas un braukšanas eksāmens. Bet - lai tiktu pie tiem eksāmeniem, atkal ir jāiet autoskolā un visa apmācība (un jātērē tam laiks un nauda). Turklāt tos noteikumus pieņēma ļoti forši - vienā dienā pieņēma, pēc divām dienām tie stājās spēkā.