a īsumā: kad neredz atšķirību, tiaki jūt, ka nav lāgā - tas nozīmē, ka pienačis laiks pārmaiņām. viņas var arī netikt veiktas, vnk, ejot laikam, atkal kaut kas iekšienē mainās, līdz ar ko pārmaiņas vairs nav nepieciešamas un atkal apmierina iepriekšējā situācija.

mans novērojums ir ka tie cilvēki, kuriem dvēsele ir dzīva, nekad nevar sevi aprakt zem ikdienas - ik pa laikam tā liek manīt par sevi un prasās lidojuma. Cilvēks gan parasti nobremzē - sak, es nevaru tagad piecelties un iet, jo man ģiemne, jo man darbs, jo man pienākums. Muļķības, nospļauties par to. Tā, aks būs īstā ģimene, to gribēsies paņemt līdzi un tā nāks, tas, kas būs īstais darbs, to varēsi veikt vienmēr, bet pienākumiem nekad nevajag ļaut sasiet dziesmu. var jau ik pa brīdim, bet nevajag aizmirst aicinajumu.

esot pats ar sevi un saskaņā ar sevi (kaut gan līdz tam ir grūti tikt, jo pārāk daudz kam jāpārkāpj pāri. pārāk daudz blūķu ceļā) visi notikumi atšķetinās paši. nu ne atšķetinās, vienkārši nekas nevar notikt nepariezi, ja esi saskaņā ar iekšieni.