Kādas diskusijas turpinājums
Nesen pie kāda cibiņa bija interesanta diskusija par ģenētiski modificētiem tomātiem, kur, lai tomāti nebojātos, tiem bija viens butes(?) gēns. Diskusija bija interesanta un bija tur prātīgas domas, arī par hidroponiku, ar kuru tiek rūpnieciski audzēti gan vietējie, gan ievestie tomāti.
Un tomēr, vietējie garšo citādāk. Un pārdomājot vēlreiz iespējamos garšas atšķirības cēloņus, domāju, ka starpība varētu būt šķirnēs. Tie, kas audzē visai Eiropai, ir spiesti izvēlēties šķirnes, kur svarīgāka ir bieza miza un varbūt vēl kādi parametri, kas nodrošina iespēju tomātus vest tālu un varbūt pat ilgi. Vietējie tomāti netiek vesti tālu, te var izvēlēties šķirnes, kas mūsu garšas kārpiņām šķiet tīkamākas. Un nekur nav teikts, ka mūsu tomātus visi citi arī atzīs par garšīgākajiem. Galu galā, puse Eiropas ēd lakricas konfektes, kas manā izpratnē ir sūdskautkāds.