Sabiedrības infantilizācija un debilizācija
Šorīt pa ceļam uz darbu klausījos Radio Skonto, kur stāstīja par karstā, saulainā laika negaidītajiem blakus efektiem uz bērnudārziem. Izrādās, bērnu tiesību aizsardzība mums nu jau ir tik augstā līmenī, ka medmāsiņa bērnam nevar pat tableti pret temperatūru iedot, jo bērnam, lūk, var būt pret to alerģija. Nu labi... Bet izrādās, ka par neatrisināmu jautājumu kļūst arī bērnu izvešana ārā šai laikā. Nu jā, bērni apdeg. Bet ieziest viņus ar kādu pretapdeguma ziedi arī nevarot, jo vienam otram varbūt šī ziede izraisīt nelabu reakciju. Vecāki nedrīkstot arī dot savas ziedes uz dārziņu līdzi, jo tas esot pret kaut kādiem tur noteikumiem. Nu un ar savām ziedēm ar var problēmas sanākt, ja māsiņa/audzinātāja kaut kur kļūdās, ieziež ar nepareizo vai ieziež nepilnīgi un kāda vieta vienalga apdeg. Vārdu sakot, neatrisināma problēma un šīs neatrisināmās problēmas risināšanai nākošā sēde esot paredzēta kaut kad augustā.
Neenu, bērnu tiesības, protams, ir laba lieta, bet man šķiet, ka šajā virzienā ir aizgājuši tādi pārspīlējumi, kas visu pasākumu pārvērš jau pretmetā. Sieva stāstīja, ka bērnībā viņas brālim bija sācies niķis - veikalā, ieraugot kādu mantu un to nedabonot, aurot pilnā rīklē un krist gar zemi. Māte bija pavaicājusi bērnu ārstam, ko šādā gadījumā darīt. Ārsts atbildējis - pamatīgi iezvelt bērnam. Un tas arī palīdzējis, līdzīgi kā Reset pogas nospiešana datoram. Pēc belziena saņemšanas puika acīmredzami atguvies, atgriezies šajā pasaulē, pārtraucis raudāt un vēl pēc dažām reizēm niķis pazudis uz neatgriešanos. Bet šodien? Ja kādi bērnu tiesību aizstāvji uzzinās, ka dakteris ir ieteicis šādi rīkoties, vai tas dakterim nedraud ar milzu nepatikšanām? Un vecākiem, ja tie lielveikalā iesitīs savam raudošajam bērnam? Vai neatradīsies liecinieki un bāriņtiesa nelems par vecāku tiesību atņemšanu?
Tāpat arī normas, ka līdz ciktur gadiem bērnus nedrīkst atstāt vienus pašus mājās bez pieaugušā uzraudzības. Nu nez, cik sevi atceros vēl no kādiem 4-5 gadiem, nekad nekādas aukles mums nebija un paliku es viens itin bieži. Kad piedzima māsa, laiku pa laikam palikām divatā - es, apmēram 8 gadus vecs puika un zīdainis. Ja māsa apčurājās vai apkakājās, es, klusi pie sevis lamādamies, viņu mazgāju un mainīju autiņus. Un devu viņai ēst mammas sagatavoto pudelīti, to iepriekš uzsildot. Un nekas. Izdzīvojām. Tagad toties process infantilizācijā ir aizgājis jau tik tālu, ka bērnus vienus pašus pat uz augstskolu nevar palaist, vecāki iet līdzi. Nez, augstskolās vēl vecāku sapulces nerīko? Ja rīko, tad drīz rīkos vecāku sapulces arī darba vietās, kur vecāki tiks kaunināti, ka bērni slikti strādā.
Un vēl - nu nebija tajos laikos ne tādas "māmiņu algas", ne pamperi, ne daudzas citas šodien pašsaprotamas un ērtas lietas, bet bērni dzima. Un izauga. Tagad vienai otrai jaunajai māmiņai acīs varam redzēt Valstisku Misijas Apziņu. It kā bērni nebūtu pašiem, bet tas būtu svarīgs valsts pasūtījums. Un bez valsts atbalsta nu nekā. Man gan šķiet, ka pie vainas ir tieši sociālā nodrošināšana, kas kaut mazu, bet pensiju nodrošinās praktiski katram, kas strādājis, neatkarīgi no bērnu skaita. Agrāk, kad pensiju nebija, vienīgais garants vecumdienām bija bērni. Un nevis vienkārši bērni, bet bērni kas neaizmirst par vecākiem, kas paši iztikuši un drusciņ spējīgi atlicināt saviem vecākiem. Un šis process nodrošināja stabilitāti un sabiedrības paplašinātu atražošanos. Bet sociālisma idejas šo patriahālo kārtību izjauca un šobrīd lielākā daļa Eiropas valstu bez imigrantu pieplūduma no ārzemēm būtu novecojošas un lēni izmirstošas sabiedrības.
Ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli.
Un vēl - kamēr miesassodus neatjaunosim, valstī kārtības nebūs. Un stabilas augšupejas nebūs, kamēr būs valsts pensijas.