Par spēlītēm.
2. Marts 2014 (12:52)
Patiesībā jau tas tāds šahs vien ir. Pēc tam kad sarkanais laidnis, lai netiktu vispār noņemts no laukuma, ir bijis spiests bēgt uz Maskavu, otrs spēlētājs ar zilidzelteno zirdziņu mēģina aizstumt uz laukuma centru no lauciņa H8 (Krima) tur stāvošo pretinieka torni (Melnās jūrās floti), lai, iespējams pēc pāris gājieniem, tur novietotu savu dāmu, tikmēr otrs sāk pulcināt apkārt pulku citu savu figūru. Un gan ukraiņi, gan tatāri, gan īstenībā arī paši krievi, visiem šo spēli spēlējošajiem nenozīmē vairāk par putekļiem, kur paspējuši nosēsties uz galdiņa stūra, kamēr aktīvā darbība norisinājās cituviet.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ja puse pasaules ir paziņojusi, ka "das ist pizģec", tad par konkrēto situāciju ir grūti teikt, ka tā ir aiz matiem pievilkta.
Citādi, protams, vienmēr pastāv risks, ka vara pārvēršas par tirānu, un ar taisnības vārdiem uz lūpām rīkojas tā, ka pasaules politiskā sabiedrība ir ahūnā. Tai pat laikā, visu laiku kratīt ar pirkstu un moralizēt, kamēr urlāni apzīmē fasādi, un piemīž kāpņu telpu, arī ir diezgan apnicīgi, ja neteikt bezjēdzīgi.