Dienās biju nogājis palūrēt klātienē hokeju. Un tur man aiz muguras sēdēja kāds slāvu pāris – pieņemu, ka nesen sapazinies.
Lūk, un vecis visu laiku zajai komentēja spēli.

– Nu re! Zõna!
– Kāpēc?
– Nu redzi, ripa bija jau aiz zilās līnijas, un tad, lai varētu atsākt uzbrukumu un iet pāri lūk tai zilajai līnajai, visiem komandas laukuma spēlētājiem ir jāizslido ārpus tās līnijas?
– Kāpēc?
– Nu, emmm, lai spēle interesantāka.

Tam sekoja familiāri uzsaukumi spēlētājiem un smalki epiteti vienai vai citai kombinācijai. Nu tādā garā, īsāk sakot.
Rādīja spēli!

Un tad es padomāju.
Lūk, tak vecī noteikti dega tāda niecīga cerības dzirksts, ka varbūt šo zaju ierādīs mīlēt Raini hokeju, lai kopā varētu pavadīt vakarus. Nu kaut nedaudz. Vismaz tik daudz, lai mājās hokeja laikā nenīdētu, ka neredz Ugunskuru vai Папины дочки, bet saprotoši sēdētu blakus un, pie ideāla zvaigžņu stāvokļa, starp iemetieniem pienestu alu.

Bet ir pamatīgas aizdomas, ka zaja tajā laikā slepus žāvājās man pakausī un apcerēja nākamo manikīra apmeklējumu, kā arī to, cik tomēr ļoti viņai bija taisnība, kad domāja, ka visi tie hokeji ir garlaicīga, turklāt nesaprotama huiņa.

A vecis centās! Cerēja! Tuvojās!