Tātad, garš gaitenis, kuram abos galos durvis. Gaitenī piķa melna tumsa, bet no durvju puses plūda gaisma. Ja vienām durvīm viņa izspīdēja caur rāmja spraugām, tad otrām no maza lodziņa. Varēja nojaust, ka pirmās bija melnas, bet otras baltas. Gaitenī skanēja ritmiski klaudzieni, un es gāju uz pēdējām no durvīm, tām baltajām ar lodziņu. Lai gan izskatījās, ka ceļš līdz durvīm ilgs veselu mūžību, pie tām nonācu salīdzinoši ātri un nedaudz saminstinājies vēru vaļā. Man acis apžilbināja spilgta gaisma, bet nāsīs iecirtās neparasti svaigs gaiss. Kad apradu ar spozmi, pamanīju, ka man pretī ir krēsls, bet tajā nigers. Tā nobijos, ka reāli pamodos.

Un vēl tur tajā gaitenī uz sienām bija mīkstas un jaunas tapetes. Vēl padomāju, ka te tak lērums ļaužu gājuši, bet tapetes jaunas.