Maijs. 23., 2012 | 10:28 am

Tātad, tad mēs ar kruīza kuģi uz Honkonga braucām, pa 370Ls. Un, kad kuģis iebrauca siltajos ūdeņos, viens no biedriem paziņoja, ka ies pelst okeānā. Tur tāda kā baseina mala tam kuģim bija. Es kategoriski atteicos, jo negribēju ar haizivīm ūdens platību dalīt. Čoms ieleca, un es uzreiz pamanīju, ka tieši blakus divām milzīgām, nu tā, ka vajprātā lielām baltajām haizivīm. Bet nu neko. Tur kaut kāds vietējais kuģa aborigēns ierādīja metodi, kā tikt sveikā cauri. No ūdens jālec ārā ar kājām uz augšu, bet galvu uz leju. Ar kājām jāaizķer kuģa mala un jāuzvelkas augšā. Haizivs no tāda skata apjūk un neuzbrūk. Paldies dievam viss beidzās laimīgi.

Un tad tajā Honkongā bija kanāls ar zilu un dzidru okeāna ūdeni. Un tajā arī peldēja tādas milzīgas haizivis, un mēģināja viņas iekost kājā tūristiem, kuri gāja gar kanāla malu. Viena tāda mēģināja iekost arī man, bet es atcerējos, ka šīm zivīm nepatīk, ja ar metālu tām biksta purnā, tad nu es arī metu viņai ar sviesta nazi.
Bet nedaudz nostāk, aiz akmeņiem, slēpās cits briesmonis — ta ne pīļknābis, ta ne pitons, bet visi viņu sauca par Udaf. Un izmēros viņš bija tik liels, ka sprostam vajadzētu būt prāva šķūņa lielumā. Un tam es metu ar dakšu, kas neraisīja labvēlīgas jūtas viņā, un viņš šņāktdams metās mums virsū, taču pa visiem mēs nezvēru iespundējām kaut kādās telpās, kur viņš sažuva un sarāvās.

Vēl tur bija jocīgi taksometri, kas pēc skata atgādināja mazus bobkatus, tak savus četrus cilvēkus tur varēja iespiest.
Tags:

Links | komentārs | Add to Memories


Maijs. 8., 2012 | 09:41 am

Tātad, garš gaitenis, kuram abos galos durvis. Gaitenī piķa melna tumsa, bet no durvju puses plūda gaisma. Ja vienām durvīm viņa izspīdēja caur rāmja spraugām, tad otrām no maza lodziņa. Varēja nojaust, ka pirmās bija melnas, bet otras baltas. Gaitenī skanēja ritmiski klaudzieni, un es gāju uz pēdējām no durvīm, tām baltajām ar lodziņu. Lai gan izskatījās, ka ceļš līdz durvīm ilgs veselu mūžību, pie tām nonācu salīdzinoši ātri un nedaudz saminstinājies vēru vaļā. Man acis apžilbināja spilgta gaisma, bet nāsīs iecirtās neparasti svaigs gaiss. Kad apradu ar spozmi, pamanīju, ka man pretī ir krēsls, bet tajā nigers. Tā nobijos, ka reāli pamodos.

Un vēl tur tajā gaitenī uz sienām bija mīkstas un jaunas tapetes. Vēl padomāju, ka te tak lērums ļaužu gājuši, bet tapetes jaunas.
Tags:

Links | komentārs 2 komentāri | Add to Memories


Maijs. 3., 2012 | 08:59 am

Tātad, lūk šis bija inčīgi. Muterīte uz kaut kādu jubīli iedāvinaja tādus miniatūrus nieciņus naga izmērā. Tur bija, piemēram, vakuuma iepakojumā neliels trauciņš ar baltu pulveri, citā iepakojumā konjaka glāze arī tikpat maza, vēl citur mazs mazītiņš drēbju pakaramais, nu un vēl kādi trīs, četri nieciņi. Tad lūk — ja tam trauciņam ar pulveri uzlēja ūdeni, tad viņš pārvērtās par cukura granulām, bet ja tām uzlēja ūdeni, tad viņas transformējās uz neskaitāmiem C vitamīna iepakojumiem. Ar to konjaku visas transformācijas neatceros, jo pašam roka necēlās liet ūdeni dzērienā un arī laika īsti nebija, bet klīda leģendas, ka viss beidzas ar šķidrumu no debesīm nokrišņu veidā. Par pārējiem nieciņiem informāciju nesaņēmu.
Tags:

Links | komentārs | Add to Memories