Tātad, tad mēs ar kruīza kuģi uz Honkonga braucām, pa 370Ls. Un, kad kuģis iebrauca siltajos ūdeņos, viens no biedriem paziņoja, ka ies pelst okeānā. Tur tāda kā baseina mala tam kuģim bija. Es kategoriski atteicos, jo negribēju ar haizivīm ūdens platību dalīt. Čoms ieleca, un es uzreiz pamanīju, ka tieši blakus divām milzīgām, nu tā, ka vajprātā lielām baltajām haizivīm. Bet nu neko. Tur kaut kāds vietējais kuģa aborigēns ierādīja metodi, kā tikt sveikā cauri. No ūdens jālec ārā ar kājām uz augšu, bet galvu uz leju. Ar kājām jāaizķer kuģa mala un jāuzvelkas augšā. Haizivs no tāda skata apjūk un neuzbrūk. Paldies dievam viss beidzās laimīgi.

Un tad tajā Honkongā bija kanāls ar zilu un dzidru okeāna ūdeni. Un tajā arī peldēja tādas milzīgas haizivis, un mēģināja viņas iekost kājā tūristiem, kuri gāja gar kanāla malu. Viena tāda mēģināja iekost arī man, bet es atcerējos, ka šīm zivīm nepatīk, ja ar metālu tām biksta purnā, tad nu es arī metu viņai ar sviesta nazi.
Bet nedaudz nostāk, aiz akmeņiem, slēpās cits briesmonis — ta ne pīļknābis, ta ne pitons, bet visi viņu sauca par Udaf. Un izmēros viņš bija tik liels, ka sprostam vajadzētu būt prāva šķūņa lielumā. Un tam es metu ar dakšu, kas neraisīja labvēlīgas jūtas viņā, un viņš šņāktdams metās mums virsū, taču pa visiem mēs nezvēru iespundējām kaut kādās telpās, kur viņš sažuva un sarāvās.

Vēl tur bija jocīgi taksometri, kas pēc skata atgādināja mazus bobkatus, tak savus četrus cilvēkus tur varēja iespiest.