Bez cepures
Šorīt, pirmo reizi kopš pērnās vasaras, izgāju uz ielas ar basu galvu. Pēc pirmajiem spertajiem soļiem sāku prātot — vai tiešām galva ir basa? Tomēr skan kaut kā muļķīgi. Kājas var būt basas, bet galva? To, ka man ir plika galva arī negribētos teikt, jo, manuprāt, pakaļa ir plika, bet galvu salīdzināt ar pakaļu es pavisam noteikti nevēlos. Vai man būtu kaila galva? Nē, es tā nedomāju, jo kailas mēdz būt sievietes, veči ir pliki. Negribētos savu neapģērbto vai, tomēr, neapauto galvu uzskatīt par kaut ko tik skaistu kā kailu sievieti. Īsāk sakot — es šodien no mājām izgaju bez cepures.

Jā, un vēl pagalmā Jaguar braucamrīks atstāts uz pusķieģeļiem. Stulbi kaut kā. Tu, cilvēks, izej no mājām ar domu lepni stūrēt savu S-Type uz darbu, bet tāds čušš vien sanāk, un vienīgais ko tu dari, ir – lūdz dievu, lai tie akmentiņi iztur vēl kādu brīdi.