The Prestige
Nē. Es nestāstīšu par grandiozi labo filmu ar šādu nosaukumu. Stāsts būs par to, kā būt viltīgai kā lapsai, un pēc smagas darba dienas izraisīt Pērkonam ķiķina izvirdumus.
Tad nu tā. Aizvakar pēc darba, kā ierasts, iegriezos "Sārtajā Fredī", lai savā nodabā iemalkotu kādu dzērienu. Viens, otrs, trešais, un ir pienācis brīdis, kad iekš mobža jāsaspiež burtu kombinācija SOS, lai ierastos kāds, kas mani aizvizinās mājās. Tā būtu tā kā ierastā procedūra. Tālāk seko incantākais.
Pārbraucu mājās, izsalcis kā vilks, un taisos smērēt sev maizītes. Nopeilēju uz galda stāvošo maizi, izlasu, ka tā esot saldskābā, un neko ļaunu nedomādams, vērojot futbolu, taisos ķerties pie sviestmaižu smērēšanas. Izņemu riku, un pamatīgi apmulsis blenžu viņai virsū. Blenžu, un mani pārņem ar vien lielāka pārliecība, ka tie sarkanie krikumi ir burkānu skaidiņas. Tādu maizi es neēdu. Tak arī pircis es tādu nebūtu. Paskatos vēlreiz uz iepakojuma — Saldskābā vulgaris. Vēl būdams vieglā transā no redzētā, pārvietojos līdz plauktam un redzu vēl vienu, līdzīga paskata, maizes maisiņu, kuram virsū rakstīts Burkānu saldskābā maize. Un tad, kā lēni krītoša zvaigzne skaidrā rudens naktī, pār mani nāca apskaidrība. Drošības labad atvēru iepakojumu, un apskatīju maizi. Kā tad — no burkāniem ne miņas.
Tad nu spurdzu kā negudrs, un gāju skaidroties ar Lēdiju, kura guļamistabā klusi pie sevis ķiķina. Tak nešpetnais skuķis bija samainījis maizes vietām, lai pārliecinātos vai pēc vairākiem aliem mana maņa nav notrulinājusies. A ja nu ir? Tad varēs i biešu zupu, i ķirbi, i kūpinātu baklažānu man iebarot.
Ni, ni. Arī zem promilēm es spēju kontrolēt situāciju, un atšķirt burkāna skaidiņas no sezama sēkliņām.