The Prestige
Mar. 8., 2007 | 12:30 pm
Nē. Es nestāstīšu par grandiozi labo filmu ar šādu nosaukumu. Stāsts būs par to, kā būt viltīgai kā lapsai, un pēc smagas darba dienas izraisīt Pērkonam ķiķina izvirdumus.
Tad nu tā. Aizvakar pēc darba, kā ierasts, iegriezos "Sārtajā Fredī", lai savā nodabā iemalkotu kādu dzērienu. Viens, otrs, trešais, un ir pienācis brīdis, kad iekš mobža jāsaspiež burtu kombinācija SOS, lai ierastos kāds, kas mani aizvizinās mājās. Tā būtu tā kā ierastā procedūra. Tālāk seko incantākais.
Pārbraucu mājās, izsalcis kā vilks, un taisos smērēt sev maizītes. Nopeilēju uz galda stāvošo maizi, izlasu, ka tā esot saldskābā, un neko ļaunu nedomādams, vērojot futbolu, taisos ķerties pie sviestmaižu smērēšanas. Izņemu riku, un pamatīgi apmulsis blenžu viņai virsū. Blenžu, un mani pārņem ar vien lielāka pārliecība, ka tie sarkanie krikumi ir burkānu skaidiņas. Tādu maizi es neēdu. Tak arī pircis es tādu nebūtu. Paskatos vēlreiz uz iepakojuma — Saldskābā vulgaris. Vēl būdams vieglā transā no redzētā, pārvietojos līdz plauktam un redzu vēl vienu, līdzīga paskata, maizes maisiņu, kuram virsū rakstīts Burkānu saldskābā maize. Un tad, kā lēni krītoša zvaigzne skaidrā rudens naktī, pār mani nāca apskaidrība. Drošības labad atvēru iepakojumu, un apskatīju maizi. Kā tad — no burkāniem ne miņas.
Tad nu spurdzu kā negudrs, un gāju skaidroties ar Lēdiju, kura guļamistabā klusi pie sevis ķiķina. Tak nešpetnais skuķis bija samainījis maizes vietām, lai pārliecinātos vai pēc vairākiem aliem mana maņa nav notrulinājusies. A ja nu ir? Tad varēs i biešu zupu, i ķirbi, i kūpinātu baklažānu man iebarot.
Ni, ni. Arī zem promilēm es spēju kontrolēt situāciju, un atšķirt burkāna skaidiņas no sezama sēkliņām.
Tad nu tā. Aizvakar pēc darba, kā ierasts, iegriezos "Sārtajā Fredī", lai savā nodabā iemalkotu kādu dzērienu. Viens, otrs, trešais, un ir pienācis brīdis, kad iekš mobža jāsaspiež burtu kombinācija SOS, lai ierastos kāds, kas mani aizvizinās mājās. Tā būtu tā kā ierastā procedūra. Tālāk seko incantākais.
Pārbraucu mājās, izsalcis kā vilks, un taisos smērēt sev maizītes. Nopeilēju uz galda stāvošo maizi, izlasu, ka tā esot saldskābā, un neko ļaunu nedomādams, vērojot futbolu, taisos ķerties pie sviestmaižu smērēšanas. Izņemu riku, un pamatīgi apmulsis blenžu viņai virsū. Blenžu, un mani pārņem ar vien lielāka pārliecība, ka tie sarkanie krikumi ir burkānu skaidiņas. Tādu maizi es neēdu. Tak arī pircis es tādu nebūtu. Paskatos vēlreiz uz iepakojuma — Saldskābā vulgaris. Vēl būdams vieglā transā no redzētā, pārvietojos līdz plauktam un redzu vēl vienu, līdzīga paskata, maizes maisiņu, kuram virsū rakstīts Burkānu saldskābā maize. Un tad, kā lēni krītoša zvaigzne skaidrā rudens naktī, pār mani nāca apskaidrība. Drošības labad atvēru iepakojumu, un apskatīju maizi. Kā tad — no burkāniem ne miņas.
Tad nu spurdzu kā negudrs, un gāju skaidroties ar Lēdiju, kura guļamistabā klusi pie sevis ķiķina. Tak nešpetnais skuķis bija samainījis maizes vietām, lai pārliecinātos vai pēc vairākiem aliem mana maņa nav notrulinājusies. A ja nu ir? Tad varēs i biešu zupu, i ķirbi, i kūpinātu baklažānu man iebarot.
Ni, ni. Arī zem promilēm es spēju kontrolēt situāciju, un atšķirt burkāna skaidiņas no sezama sēkliņām.
Links | komentārs 4 komentāri | Add to Memories
Par sieviešu dienu.
Mar. 8., 2007 | 01:44 pm
Pirms vairākiem gadiem jūsu priekšteces panāca tik nepieciešamo vienlīdzību. Redz gribējās viņām gaterī strādāt, grāvjus rakt, un sēdēt pie barankas traktoram. Vēl viņas gribēja balsot, un tikt iebalsotas.
Šādā veidā tika iedarbināts mehānisms laika bumbai, kuras sprādziena rezultātā mūsu valdībā ir tādas vibrējošas super politiķes kā Kantāne, Rugāte u.c.
Turklāt, pēdējā no viņām, karojošā pretsmēķēšanas aktīviste, ar saviem likumprojektiem ir novedusi mūs, smēķējošos ļaudis, tuvu nervu sabrukumam. Nevaram vairs ieiet jebkurā krogā, un izpīpēt nāvējošo cigarešu devu.
Tātad, šaize sākās jau tālajā 1908. gadā.
Un tad vēl es nesaprotu kāda rutka pēc man būtu jāapsveic sētniece Marina, konduktore Zinaida, un pārdevēja Aļona. Seksu man no viņām nevajag, un ja tā padomā, tad man vispār no viņām neko nevajag. Es nemēdzu apsveikt taksistu Žani tikai tāpēc, ka viņš ir taksists un dara savu darbu.
Gribējāt vienlīdzību — dabūjāt. Ar ko man jūs apsveikt?
Šādā veidā tika iedarbināts mehānisms laika bumbai, kuras sprādziena rezultātā mūsu valdībā ir tādas vibrējošas super politiķes kā Kantāne, Rugāte u.c.
Turklāt, pēdējā no viņām, karojošā pretsmēķēšanas aktīviste, ar saviem likumprojektiem ir novedusi mūs, smēķējošos ļaudis, tuvu nervu sabrukumam. Nevaram vairs ieiet jebkurā krogā, un izpīpēt nāvējošo cigarešu devu.
Tātad, šaize sākās jau tālajā 1908. gadā.
Un tad vēl es nesaprotu kāda rutka pēc man būtu jāapsveic sētniece Marina, konduktore Zinaida, un pārdevēja Aļona. Seksu man no viņām nevajag, un ja tā padomā, tad man vispār no viņām neko nevajag. Es nemēdzu apsveikt taksistu Žani tikai tāpēc, ka viņš ir taksists un dara savu darbu.
Gribējāt vienlīdzību — dabūjāt. Ar ko man jūs apsveikt?