Tas vēl čalis
Es te lūk ko domāju.
Vai būtu jāizsaka līdzjūtība vai kaut kādā veidā jābrīdina sev pazīstams cilvēks par to, ka viņš darbā ņem Jobļiku?

Tiem, kuri atcerās Čiepu, varu pastāstīt, ka jau krietnu strēķi šeit strādā Jobļiks. Ja Čiepa bija vienkārši čiepa, un tajā visā bija kaut kas naivi sirsnīgs, tad Jobļiks ir kaut kas ārpus šī visa.

Jobļiks ir sevī iedēstījis domu, ka darba tirgū viņam ir vadītāja vieta. Nu, vismaz Latvenergo IT nodaļas vadītāja vai Swedbank lielo klientu apkalpošanas grupas vadītāja vieta. Šīs ir tikai dažas vietas, uz kurām viņš ir centies kandidēt, lai gan no IT viņš saprot tik daudz, cik ekselis, võrds un drusku autluks, bet par bankām – nu tur ir nauda, jā. Vēl viņš nesaprot, kāpēc lielākā daļa kolēģu viņu uzskata par totālu ībli, bet priekšnieks uz viņu paceļ balsi. Jo viņš tak ir tik (citēju) "normāls čalis", kuram gribās kļūt par "īstu veci". Ā, īsti veči brauc ar reindžroveru un "cilā mazās". Nejautājiet man, ko nozīmē pēdējais, bet, lai "cilātu mazās" viņš intensīvi apmeklē "kačalku". Īsāk sakot, Jobļiks ir tas vēl čalis.

Tad nu lūk! No vienas puses – gribās izteikt "apsveikumus" paziņam, no otras puses – man nav nekādu tiesību jaukties Jobļika dzīvē.
No trešās – ir jau vēl tāda lieta kā pārbaudes laiks. No ceturtās – tas ir Jobļiks!
Un tas viss ir wīīīīī!

Tādas, lūk, pārdomas šajā februāra trešdienā.