as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

Anestēzija atteicās iedarboties uzreiz. Tikai, izejot ārā, notirpa puse sejas, it kā reaģējot uz aukstumu. Pie blokmāju rindas uz miskastes nolikts milzīgs rozā rožu pušķis. Ne pirmā svaiguma, protams. Apstājos, lai nobildētu, bet telefons nosala un nomira rokās. Es īsti nezināju, kur esmu, Umeo iela vai kas tāds, ļoti jokains nosaukums. Bet sala, tāpēc sāku kaut kur iet. Virzienu tikai un vienīgi minēju. Lēnītiņām atpazinu ostu, tad kaut kur tālumā –saules akmeni. Ledains vējš sejā, neviena cilvēka, tikai mašīnas. Kādas piecpadsmit minūtes nevienas dzīvas dvēseles, tikai mazi durstīgi lediņi it visur. Rīvēju vaigus ar dūraiņiem. Ausis viegli smeldza. Kājas nevarēja just, par spīti termo un ne tik termo zeķēm. Domāju, cik sarkana un cik izspūrusi tur velku kājas, neviens neredz, tikai sajūti sevi. Zeķubikses šļūc uz leju, viena auksta ciska atsitas pret otru, un nosalst vēl vairāk. Pēkšņi sapratu, cik sen neesmu sajutusi ziemu. Visu to kailumu, visu atsegto skarbumu. Aizsalušas peļķes un prātā sajucis vējš. Beidzot ieraudzīju zēnu ar sunīti. Tik savādi, ka cik ļoti mierina citi cilvēki, vienkārši viņu eksistences apziņa. Pirms gada šajā laikā atsitu galvu pret kādu Hanojas kafejnīcas stenderi, dzerot salkansaldu cepumu dzērienu, ledainu, bet tāpat bija gandrīz vai nepieklājīgi silti. Ziema ir mājas. Ziema ir bērnība, kad kāds sarkaniem pirkstiem berzē tavas mazās nejūtīgās pēdiņas. Ziema ir tas brīdis, kad tu nenoturies uzkāpt uz ledus, iekrīti tik aukstā ūdenī, ka aukstumu vairs nevar just, un spirinies ārā, jo pēkšņi gribas dzīvot, tik ļoti gribas dzīvot. Ziema ir pirkstos sagrābtas lāstekas, karsts kakao, tik saplaisājušas lūpas, ka vairs negribas ne ēst, ne skūpstīties, ziema ir sajūta, ka vasara bija izdomāta, jo divi tik lieli pretstati nav iespējami. Iemetos pirmajā gaismiņā iekšā, tur maza tumšmataina meitene dejoja pie Chiquititas un izlikās, ka zina vārdus. How the heartaches come and they go and the scars they're leaving. You'll be dancing once again and the pain will end. Es pasūtīju kakao. Dubulto. On the rocks, gandrīz vai gribējās piebilst.

man nupat gribas redzēt doto lielumu un māti, jo to viedokļu tik daudz. intuitīvi ticu i., bet nekad jau nevar zināt.

upd: lielisks komentārs zem satori recenzijas:

Labs vērtējums, paldies! Papildus vēl izlasīju arī psihoterapeita V.Rudzīša komentāru par filmu. Ļoti lidzigi. Paliek jautājums: ar kādām tiesībām un kurš to sauc par dokumentālu kino?

Parīzē bija balti saulaina diena, es apmaldījos kaut kur starp milzīgu ostu un Monparnasasas torņiem (diviem, jā). Valkājos apkārt varbūt bāram, bet varbūt veikalam Mimoza, ko miglaini atcerējos no cita sapņa, nevarēju atrast mājas, kas atradās Veldzes ielā. Telefons gandrīz izlādējies, toties somā veca nokija, pārliku simkarti tajā, tad piesējos kādam ubagam, jo man likās, ka viņš spīdzina dzīvnieku, vadādams to apkārt uz milzīgas zirga statujas, lamājos, pieminēju PETU un draudēju, bet viņš uz mani skatījās lielām un skumjām acīm, tāpat darīja viņa pūdelis. Gāju prom, redzēju atspulgā izspūrušu sevi, izteiktas rievas ap muti, gan jau domāja, ka traks tantuks lamā. Tad divi jauni puiši man mēģināja kaut ko pārdot, vienu atšuvu, bet otrs neatlaidīgāk sagrāba aiz rokas, un es impulsīvi iespļāvu viņam sejā. Viņš bija melnādains, un lēnām atkāpos, saprazdama, kā tas izskatās. Kā atvainodamās nomurmināju: "Je n'aime pas qu'on me touche." "On t'aime pas, personne te couche", un es zinu, ka gramatiski pareizi būtu citādāk, bet visi "avec" un tā, droši vien būtu nogalinājuši atskaņu iespējamību, mana zemapziņa necenšas runāt pārāk pareizi. Tad beidzot kāds pacēla telefonu, klusi elsoja klausulē, jautāju, kas noticis, pateica, ka miris kāds man mīļš cilvēks, ar grūtībām izspieda vārdus, un, pirms spēju sevi novaldīt, vienkārši izsprāga asaras, iekliedzos gluži vai karikatūriski izstieptu "Nēēēē" -un pamodos.

Par trakajiem, par pa īstam trakajiem. Mēs nezinām, ko ar viņiem darīt, kā pret viņiem izturēties, mēs izliekamies, ka viņi ir neredzami, jo viņu patiesa ignorēšana ir jaukākais, ko varam iedomāties. Protams, tā ir pašsaglabāšanās. Un varbūt tāpēc tad, kad tu pats sašūpojies un liekas, ka teju teju izkāpsi no veselā saprāta maigās čaulas, nemaz negribas lūgt palīdzību, tikai maigi norādīt līdzcilvēkiem, ka piedošan, es te tagad izkāpšu, tālāk ar jums ne, negribu jūs apgrūtināt, jūs ejiet un priecājieties droši, ar mani viss ir labi, tas ir, ar mani ir tik slikti, ka nav ko, lai jums jauks tālākais ceļš. Pacelt ķepiņu un iekliegties, ka viss ir dirsā, tā tomēr ir smalka uzdrošināšanās.

Es, protams, saprotu, ko nozīmē instinkti. Runā kāds internetā sūdu, tu sit sev pa pirkstiem, bet nevari novaldīties.

Kad dzirdu par argumentu "daba", man vēl liekas, ka ir tāda fiška, ka, ja tomēr no "audzināšanas", tad vīrietim sajust iekāri, jo redz krūtis -tas ir dabiski, tas ir īsts vecis, tās krūtis jau man te apskatei uzliktas. Sievietei sajust iekāri un vēl to paust (pret svešu cilvēku vai kādu viņa ķermeņa daļu)-tas bieži ir dīvaini, maucīgi, nedabiski. Es nevaru iekāpt džeku kurpēs un šo apgalvot bez šaubu ēnas, bet zinu, ka vienreiz pusaudzībā paskatījos uz pasveša džeka, hmm, ķermeņa lejasdaļu, vienkārši piespīlētākas bikses nekā parasti, un tiešām nez kāpēc pienāca pilna galva seksuālu domu. Un cits džeks ieraudzīja, un viņi bija tādā absolūtā šokā par to manu skatienu, sākumā vienkārši- kur tu skaties, kas ar tevi nav kārtībā, pēc tam jau pārauga ņirgāšanās parādē. Vienreiz nokomplimentēju džekam roku muskuļus un teicu, ka mani baigi uzvelk vaifbīteri. Viņa sejā bija diezgan izteikts izbīlis, un vairāk viņš ar mani nerunāja. Un aizvakar, kad klausījāmies šausmīgi skaistu vīrieti TED runājam par feminismu, izmetu pāris jokus, ka es nedzirdu, ko viņš saka, jo man liekas, ka es pornogrāfiju skatos. D. uz mani drusku apvainojās, jo viņu runa bija ļoti aizkustinājusi, bet es te... šitā runāju.

Seksualizēt un objektificēt otru cilvēku nav jauki, protams. Bet kaut kādu iemeslu dēļ pastāv šī izteiktā ticība, ka vīrieši jau vienkārši tādi ir, tur neko nevar darīt, bet sievietes? Nu, sievietes vienkārši tādas nav. Un, pat ja sievietes tādas ir, tad vīrieši jau nav ne pie kā vainīgi, jo viņi ne jau apzināti.

tik skaisti smaržo tās puķes, ko... man nopirka deloveja kundze.

pielikšu te atmiņai savu NN tekstu. ( blah )

es vēl joprojām jūtos vainīga, ja nepietiekami laipni norādu svešiniekam, ka nevēlos sarunāties. kaut gan tas ir kaut kas ameizing, šī vēlme ielīst tavā datorā, lai uzzinātu - ko tad tu raksti. un pēc tam, kad pateicu, ka, sorrz, gribu strādāt, negribu tērzēt, aizgāja prom, purpinādams: atradusi, kur strādāt, 1. janvārī un vēl bārā.

fuck you.

es ļoti ļoti ļoti atvainojos, bet Lady Bird ar mani neko neizdarīja. tā nešaubīgi ir laba filma, bet viņa ņēma un pagaisa jau pēc titriem.

The Lovers, 2017 - man patika. we grow old and we grow cold. vai arī ne. bet fantastiski dialogi, kuros nekas nekad netiek pateikts.

Maggie's Plan, 2016 - kā beibe izdomā Džulianai Mūrai atdot atpakaļ vīru. Phe, Džuliana Mūra deserves better. ka neirotiķiem vajag neirotiķus un vientuļniekiem - vientuļniekus? nē, diez vai. kaut kas tur bija, un kaut kas tur nebija.

es pārtieku no indijiem.

Viena no tā arī neatrisinātajām civilizācijas problēmām ir partneri. Man ir bijuši vairāki, bet visi riebušies tik ļoti, ka ātri vien esmu pametusi tos novārtā un pārstājusi lietot, kā man šķiet, vienīgi estētisku apsvērumu mākta. Es gribētu smuku partneri, kas neaizņem daudz vietas un neizskatās pēc nevietā aizmirstas sporta čības. Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?

A Ghost Story = ja mother! būtu bijusi patiesi laba.

varbūt pāries, bet es mēģināju pusfilmu norīt kamolu kaklā, noriju, tagad viņš mani smacē nost. par visa pastāvošā bezjēdzīgumu, skaistumu, un par to, ka laiks ir mauka. un patiesībā par to, ko katrs grib redzēt. sākuma garkadrīgums ir perverss, bet jāaprod. dodu šai filmai vienu sirsniņu.

there it goes:

<3

ir tāds mazs, sprogains un balts dižciltīgs ganu suns. kas tā par šķirni?

nolēmām pasūtīt ziemasvētkēdienu no terapijas. man nav laika, nevienam nav laika, lai mazā māsa uztaisa sarakstu.

māsa domāja nedēļu un atsūtīja sarakstu:

cielaviņa
kilograms "krēmsiera"

sēdēja kafejnīcā penija leina un deloveja kundze un strādāja. tad pēkšņi pa durvīm ienāca guntars račs.

tiešām nav nekāda normāla veida, kā dabūt sarakstes vēsturi FB, neskrollojot uz augšu, kamēr uzkaras? saprotu, ka arhīvā visu iedos vienā desā un arī būs drausmīgs murgs.

it's all fun and games until somebody loses an eye.
šim ir latviešu ekvivalents?

zvanīja vecmāmiņa, lai vēlreiz pastāstītu, ka kaut ko tik fantastisku kā to, kā mans mīļotais ir gatavojis jūras ķemmītes uz lauku plītiņas, viņa dzīvē nav redzējusi. viņš tik smalki tos sīpolus sagrieza. un tik smuki visu sakārtoja. un viss tik garšīgs. un tik skaisti skatīties. un tāds brīnums. un tāds *visi televīzijas pavāri, sākot ar rītiņu, protams* piegājiens.

nolēmu, ka esmu slikta draudzene. nemāku skatīties mirdzošām acīm.

jautājums - kāpēc viņš ar mani neguļ? atsaucīgajām māmiņām ir idejas. 

ir tāda sajūta, ka headhunteri linkedinos utml. vispār nesaprot, ko viņi dara.