as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

es nemāku atšķirt cilvēkus, ja viņiem nav matu.

ļoti gara saruna ar Nordu. man pašai bija interesanti. https://www.kinoraksti.lv/kadra/saruna/nords-siksts-un-rupigs-352

es reiz biju pie šī kunga. viņš man lika runāties ar savu spoguļattēlu, kā arī pavēstīja, ka esmu lesbiete. man bija deviņpadsmit, tā attaisnoju, ka biju. nezinu, kāds ir viņa attaisnojums.

http://archive.is/baaA2

omfg, šodien ir florida project, ko es gandrīz palaidu garām. so eksaited.

episki. reģistrējos uzreiz aiz Hollywood Reporter cilvēka, ievēroju, jo, loģiski, ka ievēroju. bet tagad man atnāca HR domāts e-pasts, jo laikam esam datubāzē viens aiz otra. uķikuķi, penija, jūs esat burvīgākā HR reportiere pasaulē, uzrakstīsiet par mūsu satriecošo filmu?

burvīgi. es gribu vēl tādus e-pastus.

oh, hi tallinn!

krāmēju mantas, fonā ik pa brīdim mēģinu atrast īsto troksni, bet neder ne brodska dzeja, ne panamas papīru izpēte, tik daudz nevienam nevajadzīgu krāmu, tik daudz atmiņu par laikiem, kad mūsu potenciāls vēl nebija pārvērties nožēlā par neizmantotu potenciālu.

vēstules, es jau atradu divas ar roku rakstītas šķiršanās vēstules, zīmulis pabalējis, lai teiktu, ka nav vērts lasīt, mazs papīriņš, divas svītriņas, arī tāds, vai nu izmetami krāmi vai nu nefiltrētas asaras, aizsiet acis un krāmēties tad, kāpēc krāmēties ir tik sāpīgi, pamest neko nav sāpīgi, atrast pagātnē pamesto - tur gan ir sāpe, tur ir pat sāpe par sāpi, pārmetums - kam tev to nostalģiju, vai tad tu nezini, ka cilvēka atmiņa visu neizbēgami sakropļo?

nekas no tā visa nekad nav noticis. "esiet sveicinātas, skumjas" grāmatiņa samērcēta no visām pusēm, tintes traipi no somā izjukušas pildspalvas, brīžiem pat burti izšķīduši, kaut kur priekšā novēlējums, kaut kur aizmugurē ar tinti, bez jebkādas cieņas ierakstīti kaut kādi skricelējumi: "tu man neesi tik daudz, lai es tevi varētu atstāt nepieskatītu. pilnmēness virs elizejas laukiem. es tevi mīlu." un blakus franciski pierakstīts no telefonsarunas "savākt matus copē, svārki pāri celim, satikties pie Saint-Honoré, paņemt bankas datus." ko es mīlu, to, lūk, neatceros. bet, ka to darbu nedabūju, to gan, protams, atceros.

vēl ir laiks. vēl var pamēģināt vēl vienu jaunu dzīvi.

šī ir visdīvainākā recenzija, ko esmu lasījusi pēdējā pusgada laikā.

http://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/filmas-ar-putam-uz-lupam-recenzija-cilveciskas-rejas.a257840/

kas tur bija ar sūtīšanu no ASV? jā, es zinu, ka gūgle ir mans draugs, bet varbūt kādam ir garlaicīgi. ja es pasūtu nieku par X, cik reizes vairāk es patiesībā dabūšu samaksāt?

d. nemīl trashu, tas ir tik šausmīgi. ar ko lai skatos ēnu spēles, ar ko lai skatos the room, ar ko lai skatos b-filmas, ar ko lai - galu galā -skatos edu vudu? ar ko lai skatos visu to skaisto un murgaino, uz ko spējīgs cilvēka prāts?

kā cilvēki dabū tos fenomenālos uzvārdus? nāk e-pasts no Znotas-Znotiņas, nespēju ticēt, ka tā ir sakritība, visi šie Puķe-Puķīte un tamlīdzīgi, tam taču jābūt apzinātam atrašanas procesam!

CSDD. kāds darbinieks -VĪRIETIS penijai paziņo, ka mašīnai nav nomaksāts konkrēts nodoklis, penija zvana mašīnas vecajam īpašniekam.

īpašnieks: muļķības, iedod man to MEITENI, kas tev šito stāsta.

tai pat laikā pie darbinieka pienāk SIEVIETE, un sāk skaidrot, ka viņš nav pareizi sapratis. tad viņa palūkojas uz mani. kaut kas nav, tāpēc viņas skatiens pārslīd man pāri, un viņa sāk skaidrot, kā jārīkojas tālāk VĪRIETIM, ar ko esmu atnākusi kopā.

tie ir absolūti sīkumi. tie nobrauktie kaķēni, kam tu uz ceļiem vari nepievērst uzmanību un nepamanīt, bet vienu dienu tu ieraugi. un tad ir pizģec. nevar nenovērsties.

Venēcija ir kā mūzika, kā mūza, kā mākslas darbs, kā iedvesma, kā pavedēja! Vai ziniet, ko parasti atstāj iekavās vai noklusē, runājot par šo ārējo skaistumu un bagātību? Korupciju, šantāžu, ziņotājus, melus, liekulību… Nekas nav beidzies līdz pat mūsu dienām, pielāgojoties vēstures gaitai. Vai vēl precīzāk - pielāgojot šo gaitu…
Kāds nams šajā pilsētā cauri laikiem nes līdzi stāstus par lāstiem un nolemtību, kas piemeklē tā īpašniekus. Pašnāvība, izputēšana, slepkavība, narkotiku orģijas, finanšu afēras… Arī kāds ietekmīgs Latvijas advokāts vēlas dzīvot Lielā kanāla malā. Viņš labi papildina savu priekšgājēju atstātos nospiedumus, iepinoties izlūkdienestu un seksuālās orientācijas intrigā…


(abonē NRA, un dāvanā saņem Armanda Pučes grāmatu "Kurtizānes apakšveļa". Anotācija augšā.)

nekādā ziņā nesakot neko sliktu par Aiku vai Nordu, es tikko nolēmu, ka labākā gada LV filma, featuring džeks bez kājas, ir "Sarauj, Just."

pie blakus galdiņa trekns, ne ar ko nesajaucams, biezs, silts portugāļu akcents angļu valodā. gandrīz vai saule uzspīdēja uz iekšiņām. viņš gan, napaciņš, pičo ideju čalim ar neitīvu akcentu, neitīvs akcents vienmēr jau dabiski piešķir pārākuma sajūtu, bez tam čalim nepatīk viņa idejas, viņš cenšas palikt pieklājīgs, jo pieklājīgāks viņš paliek, jo vairāk izmisuma entuziasma laužas no otra, man riebjas sajust visas nianses, visas domas un reakcijas. šai superspējai nav nekādas jēgas. nekādu aktīvu seku. tikai mazi duncīši vēderā.

vispār pēdējā laikā ir tāda drausmīga sajūta, pamostoties no rīta, ka viss jau ir nokavēts, pamostoties normāli un laicīgi, ka šī diena jau ir iztērēta sīkumos. skērī šit.

jebkuras grupveida sporta aktivitātes mani vēl aizvien neprātīgi mulsina. tā sajūta, ka tu esi tizlākais universā, tas ir iekšā, katrā muskulītī. ja tādi ir, protams. un, kad tu kļūdies, bet tev nekliedz rupjības virsū, tu uztver to kā dziļu un sirsnīgu žēlastību.

un tad es sēžu malā, un tur ir kaut kāds puisis, un es redzu, ka viņam sāp roka. "viss labi?" jautāju. viņš īsi kaut ko atsaka. un pēkšņi es esmu uz soliem skolā, sēžu malā un izmetu neveiklu frāzi. kāds cilvēks, kas nav mazs tizlenis, man aprauti atbild. eju mājās un pārdzīvoju, ka atvēru muti.

nē, mēs esam pieauguši. mēs esam iejūtīgi. un mūsu iejūtība aug no mūsu "pofig", cik paradoksāli.

bet, kad es skrienu priekšā bumbai un cilvēkiem. kad es ar zobiem esmu gatava iekosties gan bumbā, gan cilvēkos, es redzu, ka kaut kur manī iekšā ir maza meitene, kas atdos visu, it visu, tikai lai nejustos drausmīgi par to, ka iegāž citus ar savu eksistenci.

debes, koncepts, ka man varētu būt bērni, tur ir divas biedējošas lietas. vajadzība pieskarties atraugām, pamperiem, vēmekļiem. un tas bezgalīgais trauslums, kas piemīt cilvēkam, pirms viņš ir iemācījies apaudzēt sevi ar liekulīgu pašpārliecību.

spēlē "gudrs, vēl gudrāks"- jā, es piektdienas vakarā skatos bērnu erudīcijas spēli- kāds briļļains Raimondiņš paziņoja, ka brīvajā laikā viņam patīk skatīties informatīvas pārraides, ziņu raidījumus un erudīcijas spēles ar tādu entuziasmu, ka šaubu nav, tad, kad viņš atpūšas no dejošanas auseklītī un IT pulciņiem, tieši to viņš dara, viss pārējais ir laika tērēšana. sajutu skaudību.
tad atkal kāda čiepa tika intervēta, viņai nez kāpēc jautāja, ko viņa ir iemācījusies televīzijā. smaidīt un nedīdīties, viņa saka, bet viņi abi ar vadītāju sēž uz tām lielajām vingrošanas bumbām, un viņai ir svārki, un, jezussmarija, iedodiet kāds pa pakausi tam operatoram, kas filmē plato kadru, nevajag. nu, kā arī tiem, kas izdomājuši, ka lielās bumbas būs laba vieta, kur sēdināt čiepas baltās blūzēs un svārkos. ļoti emocionāli skatos, vienvārdsakot.

upd: phe, tie bērni nezina, kā sauc pasakas par vērdiņu galveno varoni. un vēl viņi nezina, ka jāpadomā, pirms atbild. izņemot Ernestu. Ernests ir ļoti gudrs. viņam gan reāli gļučī izruna, bet tas viņam piešķir zināmu hokingismu. Adrians savukārt ir bezgalīgi piemīlīgs, bet arī visnotaļ neattapīgs. tur pat brilles neko neglābj. interesanti, kurš dzīvē būs veiksmīgāks? kaut gan no otras puses tas šausmīgi sirsnīgi sajūsminātais smaids Ernestam, kad viņš nekļūdīgi atbild, tur ir kaut kas bezgalvaldzinošs. ha, un finālā tika viņi abi, es nesaprotu, kā Adrianam tas gadījās. nē, nu Ernestam ir jāuzvar, Adrianam jau ir vaigu bedrītes.

ak debes, Mārtiņam, kas izkrita, jautā par sapņiem: "Es sapņoju par vairākiem kaķiem no patversmes. Es gribu būt tāds kaķu čalītis."

izrādās, ka Adrians ir no ceturtās klases pārcelts uz sesto, jo pārāk gudrs. ok. ņemu atpakaļ visu, ko es domāju par Adrianu.

Episkais moments, kad rāda Baltijas ceļu divas minūtes, un visiem bērniem liekas, ka jautājums, kas tas vispār ir,way too obvious, kā arī tas, kad Adrians nezināja, napaciņš, gada dzīvnieku, bet Ernestam acīs mirdz tas Eiropas zutis, nu, vienkārši mirdz un spurinās.

Un, protams, Ernests uzvar. Bet vaigu bedrītes ir forever

galvenā balva ir skūteris. oh c'mon, tā jau ir ņirgāšanās, vai jūs esat redzējuši Ernestu, viņš nokritīs no kājām, uz viņu skatoties vien. Ernests ir pelnījis mājas laboratoriju, vizīti tajā Tartu centrā un ko vēl ne, ko tieši Ernests darīs ar skūteri?

tā ir viskrutākā sajūta pasaulē, ka tev ir cilvēks, kas tevi no sirds atbalsta it visā, arī kļūdās, arī pārmēru drosmīgos un neapdomātos lēmumos. it sevišķi tad, kad tu pats šaubies. tā ir jauna līmeņa brīvība. un vieglums.

es neapgalvoju, ka sieviete vienmēr nav vainīga, ja uzvelk īsus svārkus. gadās es šodien uzvilku īsus svārkus, un pati vainīga, ka tik faking ļoti salst.